World Intellectual Property Organization

Latvia

Ley de Procedimiento Penal (modificada por última vez el 16 de junio de 2009)

 

 


Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Kriminālprocesa likums

A daļa. Vispārīgie noteikumi

1.nodaļa. Kriminālprocesa pamatnoteikumi

1.pants. Kriminālprocesa likuma mērķis Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

2.pants. Kriminālprocesa tiesību avoti (1) Kriminālprocesu nosaka Latvijas Republikas Satversme, starptautiskās tiesību normas un šis likums. (2) Piemērojot Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normu, ņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, bet Latvijas Republikas tiesību normas piemērošanā ievēro Satversmes tiesas spriedumā sniegto attiecīgās normas interpretāciju. (3) Citas valsts kriminālprocesa normas var piemērot tikai starptautiskajā sadarbībā uz ārvalsts motivēta lūguma pamata, ja tas nav pretrunā ar Latvijas kriminālprocesa pamatprincipiem.

3.pants. Kriminālprocesa likuma spēks telpā Kriminālprocesa likums nosaka vienotu procesuālo kārtību visos kriminālprocesos, kurus par Latvijas jurisdikcijā esošiem noziedzīgiem nodarījumiem veic tam pilnvarotas personas.

4.pants. Kriminālprocesa likuma spēks laikā Kriminālprocesa kārtību nosaka tā kriminālprocesa tiesību norma, kura ir spēkā procesuālās darbības izdarīšanas brīdī.

5.pants. Likuma piemērošana starptautiskajā sadarbībā Starptautiskajā sadarbībā var piemērot ārvalsts motivētajā lūgumā norādīto ārvalsts tiesību normu, papildus nepārbaudot tās spēkā esamību.

2.nodaļa. Kriminālprocesa pamatprincipi

6.pants. Kriminālprocesa obligātums Amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

7.pants. Publiskā un privātā apsūdzība (1) Ja šajā likumā nav noteikts citādi, kriminālprocesu veic sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums. Šāds kriminālprocess ir publiskās apsūdzības kriminālprocess, kurā apsūdzības funkciju valsts vārdā īsteno prokurors. (2) Par Krimināllikuma 90., 130.panta pirmajā un otrajā daļā (ar vardarbību ģimenē saistītos gadījumos) un trešajā daļā, 131., 132., 136.pantā, 159. un 160.panta pirmajā daļā, 168., 169., 180., 197.pantā, 200. un 260.panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu publiskās apsūdzības kriminālprocesu uzsāk, ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums. Publiskās apsūdzības kriminālprocesu var uzsākt arī bez pieteikuma no personas, kurai nodarīts kaitējums, ja šī persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj realizēt savas tiesības. (3) Par Krimināllikuma 130.panta pirmajā un otrajā daļā (izņemot ar vardarbību ģimenē saistītus gadījumus), 156., 157. un 158.pantā paredzēto nodarījumu tiek veikts privātās apsūdzības kriminālprocess, kurā apsūdzības funkciju īsteno cietušais. (4) Par valsts amatpersonas, kurai likumā garantēta kriminālprocesuālā imunitāte un kuru var saukt pie kriminālatbildības tikai ar Saeimas, ģenerālprokurora vai pašvaldības piekrišanu, šā panta trešajā daļā minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu tiek veikts publiskās apsūdzības kriminālprocess, ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

8.pants. Vienlīdzības princips Kriminālprocesa likums nosaka vienotu procesuālo kārtību visām kriminālprocesā iesaistītajām personām neatkarīgi no šo personu izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās, pilsonības, rases un nacionālās piederības, attieksmes pret reliģiju, dzimuma, izglītības, valodas, dzīvesvietas un citiem apstākļiem.

9.pants. Kriminālprocesuālais pienākums (1) Uzsāktā kriminālprocesā ikvienas personas pienākums ir izpildīt kriminālprocesa veikšanai pilnvarotās amatpersonas procesuālās prasības un ievērot likumā noteikto procesuālo kārtību. (2) Procesuālās prasības tiesiskuma un pamatotības apstrīdēšana tiek veikta šajā likumā noteiktajā kārtībā, taču tā neatbrīvo no šīs prasības izpildes pienākuma. (3) Tiesības uz izņēmumu no šā panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma pildīšanas ir tikai tām personām, kurām noteikta kriminālprocesuālā imunitāte.

10.pants. Kriminālprocesuālā imunitāte Kriminālprocesuālā imunitāte pilnīgi vai daļēji atbrīvo personu no piedalīšanās kriminālprocesā, arī no liecību sniegšanas un dokumentu un priekšmetu izdošanas, aizliedz vai ierobežo tiesības veikt tās kriminālvajāšanu, piemērot pret šo personu piespiedu līdzekļus, kā arī iekļūt un izdarīt izmeklēšanas darbības tās valdījumā esošajās telpās.

11.pants. Kriminālprocesā lietojamā valoda (1) Kriminālprocess notiek valsts valodā. (2) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, cietušajam un viņa pārstāvim, lieciniekam, speciālistam, ekspertam, revidentam, kā arī citām personām, kuras procesa virzītājs iesaistījis kriminālprocesā, ja tās neprot valsts valodu, procesuālo darbību veikšanas laikā ir tiesības lietot valodu, kuru šīs personas prot, un bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību, kura piedalīšanos nodrošina procesa virzītājs. Pirmstiesas procesā izmeklēšanas tiesnesim vai tiesai piekritīgu jautājumu izlemšanā tulka piedalīšanos nodrošina izmeklēšanas tiesnesis vai tiesa. (3) Kriminālprocesā iesaistītajai personai, kura neprot valsts valodu, likumā paredzētajos gadījumos izsniedzot procesuālos dokumentus, nodrošina to tulkojumu personai saprotamā valodā. (4) Procesa virzītājs var veikt atsevišķu procesuālo darbību citā valodā, pievienojot procesuālā dokumenta tulkojumu valsts valodā. (5) Kriminālprocesā citā valodā saņemtās sūdzības tiek tulkotas valsts valodā tikai nepieciešamības gadījumā, kuru nosaka procesa virzītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2006.)

12.pants. Cilvēktiesību garantēšana (1) Kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē. (2) Cilvēktiesības var ierobežot tikai tajos gadījumos, kad to prasa sabiedrības drošības apsvērumi, un tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā atbilstoši noziedzīgā nodarījuma raksturam un bīstamībai. (3) Piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, pārkāpt publiski nepieejamas vietas neaizskaramību, korespondences un sakaru līdzekļu noslēpumu drīkst vienīgi ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas piekrišanu. (4) Amatpersonai, kura veic kriminālprocesu, ir pienākums aizsargāt personas privātās dzīves noslēpumu un komercnoslēpumu. Ziņas par to drīkst iegūt un izmantot tikai tad, ja tas ir nepieciešams pierādāmo apstākļu noskaidrošanai. (5) Fiziskajai personai ir tiesības pieprasīt, lai krimināllietā netiek iekļautas ziņas par šīs personas pašas vai tās saderinātā, laulātā, vecāku, vecvecāku, bērnu, mazbērnu, brāļu un māsu, kā arī tās personas, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība (turpmāk — tuvinieki) privāto dzīvi, komercdarbību un mantisko stāvokli, ja tas nav nepieciešams krimināltiesisko attiecību taisnīgai noregulēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

13.pants. Spīdzināšanas un pazemošanas aizliegums (1) Kriminālprocesā nevienu nedrīkst pazemot, šantažēt, spīdzināt vai draudēt ar spīdzināšanu vai vardarbību, vai arī lietot vardarbību. (2) Ja persona pretojas atsevišķas procesuālās darbības veikšanai, kavē tās norisi vai atsakās pienācīgā kārtā pildīt savu procesuālo pienākumu, tai var piemērot likumā konkrētās procesuālās darbības nodrošināšanai paredzētos piespiedu pasākumus. (3) Lai pārvarētu personas fizisku pretošanos, procesuālās darbības veicējs vai, pēc viņa uzaicinājuma, valsts policijas darbinieki izņēmuma gadījumos var piemērot fizisku spēku, nevajadzīgi nenodarot sāpes šai personai un nepazemojot to.

14.pants. Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā (1) Ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas. Kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem. (2) Procesa virzītājs izvēlas konkrētiem apstākļiem atbilstošo vienkāāko kriminālprocesa veidu un nepieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē un nepamatotus izdevumus. (3) Kriminālprocesam, kurā piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis vai kurā iesaistīta speciāli procesuāli aizsargājama persona, saprātīga termiņa nodrošināšanā ir priekšrocība salīdzinājumā ar pārējiem kriminālprocesiem. (4) Kriminālprocesam pret nepilngadīgu personu saprātīga termiņa nodrošināšanā ir priekšrocība salīdzinājumā ar līdzīgiem kriminālprocesiem pret pilngadīgu personu. (5) Saprātīga termiņa neievērošana var būt pamats procesa izbeigšanai šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

15.pants. Tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā Ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā.

16.pants. Tiesības uz objektīvu kriminālprocesa norisi (1) Amatpersonām, kuras veic kriminālprocesu, tulkiem un speciālistiem jāatsakās no piedalīšanās kriminālprocesā, ja viņi ir personiski ieinteresēti rezultātā vai pastāv apstākļi, kas procesā iesaistītajām personām pamatoti dod iemeslu uzskatīt, ka šāda ieinteresētība varētu būt. (2) Personai, kura īsteno aizstāvību, cietušajam, cietušā pārstāvim un amatpersonai, kura ir pilnvarota veikt kriminālprocesu, bet nav procesa virzītāja, ir tiesības pieteikt noraidījumu, ja pastāv šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi. (3) Procesa virzītājam vai likumā noteiktajām amatpersonām pēc savas iniciatīvas vai uz noraidījuma pamata jāpārtrauc šā panta pirmajā daļā minēto personu līdzdalība procesā, ja tās pašas nav sevi atstatījušas.

17.pants. Procesuālo funkciju nodalīšana Cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkcija pirmstiesas izmeklēšanā un apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir nodalītas.

18.pants. Procesuālo pilnvaru līdzvērtība Kriminālprocesā iesaistītajām personām ir pilnvaras (tiesības un pienākumi), kas nodrošina tām normatīvajos aktos noteikto uzdevumu un garantēto tiesību līdzvērtīgu īstenošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

19.pants. Nevainīguma prezumpcija (1) Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta šajā likumā noteiktajā kārtībā. (2) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums. (3) Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

20.pants. Tiesības uz aizstāvību (1) Katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju. (2) Tiesības uz aizstāvību persona var īstenot pati vai uzaicinot par aizstāvi pēc savas izvēles personu, kura saskaņā ar šo likumu var būt aizstāvis. (3) Likumā noteiktajos gadījumos aizstāvja piedalīšanās ir obligāta. (4) Ja persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nevar uzaicināt aizstāvi, valsts nodrošina tai aizstāvību un lemj par aizstāvja darba samaksu no valsts līdzekļiem, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot personu no tās.

21.pants. Tiesības uz sadarbību (1) Persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, var sadarboties ar kriminālprocesa veikšanai pilnvaroto amatpersonu, lai sekmētu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. (2) Sadarbība var izpausties: 1) vienkāāka procesa veida izvēlē; 2) procesa norises veicināšanā; 3) citu personu izdarītu noziedzīgu nodarījumu atklāšanā. (3) Sadarbība iespējama no kriminālprocesa uzsākšanas brīža līdz soda izpildei.

22.pants. Tiesības uz kompensāciju par radīto kaitējumu Personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.

23.pants. Tiesas spriešana Krimināllietās tiesu spriež tiesa, tiesas sēdēs izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot valsts institūcijām un personām obligāti izpildāmu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, kas, ja nepieciešams, realizējams piespiedu kārtā.

24.pants. Personas un mantas aizsardzība apdraudējuma gadījumā (1) Personai, kura tiek apdraudēta sakarā ar tās kriminālprocesuālā pienākuma izpildi, ir tiesības prasīt, lai procesa virzītājs veic likumā paredzētos pasākumus šīs personas un tās mantas aizsardzībai. (2) Procesa virzītājs, saņemot šā panta pirmajā daļā minēto informāciju, atkarībā no konkrētiem apstākļiem lemj par nepieciešamību veikt vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem: 1) uzsākt citu kriminālprocesu apdraudējuma izmeklēšanai; 2) izvēlēties atbilstošu drošības līdzekli personai, kuras interesēs noticis apdraudējums; 3) ierosināt speciālās procesuālās aizsardzības noteikšanu personai, kura ir apdraudēta; 4) uzdot tiesībaizsardzības institūcijām veikt personas vai tās mantas aizsardzību. (3) Ja šā panta otrajā daļā minētie pasākumi nespēj novērst reālu personas dzīvības apdraudējumu, procesa virzītājs atsakās no to pierādījumu izmantošanas, kuri ir apdraudējuma iemesls.

25.pants. Dubultās sodīšanas nepieļaujamība (ne bis in idem) (1) Personu par vienu un to pašu noziedzīgu nodarījumu var tiesāt un sodīt tikai vienu reizi. (2) Atkārtota tiesāšana nav: 1) krimināllietas atkārtota iztiesāšana jebkuras instances tiesā, ja iepriekšējais tiesas nolēmums atcelts likumā noteiktajā pārsūdzības kārtībā pirms tā spēkā stāšanās; 2) krimināllietas jauna iztiesāšana uz jaunatklātu apstākļu pamata likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. (3) Likumā paredzētajos gadījumos krimināllietu ar spēkā stājušos spriedumu var atkārtoti iztiesāt notiesātās personas stāvokļa uzlabošanai. (4) Sodīšana šā panta izpratnē ir Krimināllikumā paredzētu sodu, piespiedu līdzekļu vai obligātu pienākumu noteikšana nolēmumā, ar kuru pabeigts konkrētais kriminālprocess. (5) Ja, sodot personu, konstatē, ka tai par to pašu nodarījumu ir piemērots administratīvs sods, šis administratīvais sods ir jāatceļ un jāņem vērā, nosakot kriminālsodu. (6) Personu nevar tiesāt un sodīt Latvijā, ja tā par šo pašu nodarījumu notiesāta vai attaisnota ārvalstī, ar kuru Latvijai ir līgums par savstarpēju kriminālspriedumu atzīšanu vai līgums par ne bis in idem principa ievērošanu. Ja persona notiesāta citā ārvalstī, atkārtotas tiesāšanas gadījumā sodā ieskaitāma jau izciestā soda daļa. (7) Ne bis in idem princips nav pārkāpts, ja, sodot juridisko personu, tiek sodīta arī fiziskā persona, kura noziedzīgu nodarījumu ir izdarījusi juridiskās personas interesēs, rīkodamās individuāli vai kā attiecīgās juridiskās personas koleģiālas institūcijas loceklis, balstoties uz tiesībām pārstāvēt juridisko personu, darboties tās uzdevumā vai pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā, vai arī īstenojot kontroli juridiskās personas ietvaros vai būdama juridiskās personas dienestā.

Pirmā sadaļa Kriminālprocesā iesaistītās personas

3.nodaļa. Amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu

26.pants. Pilnvaras veikt kriminālprocesu (1) Pilnvaras veikt kriminālprocesu valsts vārdā ir tikai šajā likumā noteikto iestāžu amatpersonām, kurām tās piešķirtas sakarā ar šo personu ieņemamo amatu, iestādes vadītāja rīkojumu vai kriminālprocesa virzītāja lēmumu. (2) Konkrētajā kriminālprocesā pilnvaras ir: 1) procesa virzītājam; 2) izmeklēšanas grupas dalībniekam; 3) uzraugošajam prokuroram; 4) kriminālprocesa veikšanai pilnvarotai amatpersonai, kura izpilda procesa virzītāja, izmeklēšanas grupas dalībnieka vai tiesas uzdevumu veikt procesuālās darbības (turpmāk — procesuālo uzdevumu izpildītājs); 5) ekspertīžu iestādes ekspertam; 6) ekspertam, kas nestrādā ekspertīžu iestādē, ja procesa virzītājs uzdevis viņam veikt ekspertīzi; 7) revidentam procesa virzītāja uzdevumā; 8) izmeklētāja tiešajam priekšniekam; 9) amatā augstākam prokuroram; 10) izmeklēšanas tiesnesim; 11) apsūdzības uzturētājam. (3) Noraidījumu, sūdzību un procesa organizatorisku jautājumu izlemšanā pilnvaras ir tiesnesim, prokuroram, kā arī tiesu, prokuratūru un izmeklēšanas iestāžu un to struktūrvienību vadītājiem. (4) Eiropas Savienības (Kopienu) institūciju amatpersonām ir pilnvaras veikt kriminālprocesu Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normās noteiktajos gadījumos.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

27.pants. Procesa virzītājs (1) Procesa virzītājs ir amatpersona vai tiesa, kas konkrētajā brīdī vada kriminālprocesu. Procesa virzītājs: 1) organizē kriminālprocesa norisi un lietvedību tajā; 2) pieņem lēmumus par kriminālprocesa virzību; 3) pats vai iesaistot citas amatpersonas īsteno valsts pilnvaras kriminālprocesa attiecīgajā stadijā vai posmā; 4) pieprasa, lai ikviena persona izpilda kriminālprocesuālo pienākumu un ievēro procesuālo kārtību; 5) nodrošina iespēju kriminālprocesā iesaistītajām personām īstenot likumā noteiktās tiesības. (2) Procesa virzītāji ir: 1) izmeklēšanā — izmeklētājs vai izņēmuma gadījumā prokurors; 2) kriminālvajāšanā — prokurors; 3) sagatavojot lietu iztiesāšanai, kā arī no brīža, kad pasludināts nolēmums, ar kuru pabeigta tiesvedība attiecīgās instances tiesā, līdz lietas nodošanai nākamajai tiesu instancei vai nolēmuma izpildei — tiesnesis, kurš vada iztiesāšanu; 4) iztiesāšanas laikā — tiesas sastāvs; 5) pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās — tiesnesis. (3) Pirmstiesas kriminālprocesa veikšanai var izveidot izmeklēšanas grupu, kuras vadītājs ir attiecīgais procesa virzītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

28.pants. Izmeklētājs Izmeklētājs ir izmeklēšanas iestādes amatpersona, kura ar izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojumu pilnvarota izdarīt izmeklēšanu kriminālprocesā.

29.pants. Izmeklētāja kā procesa virzītāja pienākumi un tiesības (1) Izmeklētājam ir pienākums: 1) izskatīt ziņas, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz konstatēts likumā noteiktais iemesls un pamats, vai atteikties uzsākt kriminālprocesu; 2) veikt izmeklēšanas darbības, lai noskaidrotu, vai noticis noziedzīgs nodarījums, kas to izdarījis, vai kādai personai par to krimināltiesiski jāatbild, noskaidrot šo personu un iegūt pierādījumus, kas dod pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības; 3) veikt visus likumā paredzētos pasākumus kaitējuma atlīdzināšanas nodrošināšanai; 4) izvēlēties tādu kriminālprocesa veidu, kas nodrošina taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē un nepamatotiem izdevumiem; 5) izpildīt sava tiešā priekšnieka, uzraugošā prokurora, amatā augstāka prokurora norādījumus vai izmeklēšanas tiesneša priekšrakstus. (2) Izmeklētājam ir tiesības: 1) likumā noteiktajā kārtībā pieņemt jebkuru procesuālo lēmumu un veikt jebkuru procesuālo darbību vai uzdot tās veikšanu izmeklēšanas grupas dalībniekam vai procesuālo uzdevumu izpildītājam; 2) ierosināt uzraugošajam prokuroram lemt jautājumu par kriminālvajāšanas uzsākšanu; 3) pārsūdzēt sava tiešā priekšnieka norādījumus; 4) pārsūdzēt uzraugošā prokurora lēmumus un norādījumus; 5) pārsūdzēt amatā augstāka prokurora norādījumus; 6) pārsūdzēt izmeklēšanas tiesneša lēmumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.09.2005., 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

30.pants. Izmeklēšanas grupas dalībnieks (1) Izmeklēšanas grupas dalībnieks ir kriminālprocesa veikšanai pilnvarota izmeklēšanas iestādes amatpersona vai prokurors, kas ar izmeklēšanas iestādes kompetentas amatpersonas vai amatā augstāka prokurora lēmumu iekļauts izmeklēšanas grupas sastāvā. (2) Izmeklēšanas grupas dalībniekam procesa virzītāja uzdevumā un noteiktajos ietvaros ir tiesības veikt izmeklēšanas darbības un pieņemt procesuālos lēmumus. (3) Neapturot izpildi, izmeklēšanas grupas dalībnieks var procesa virzītāja uzdevumu pārsūdzēt. (4) Izmeklētāja tiešā priekšnieka un uzraugošā prokurora norādījumus izmeklēšanas grupas dalībnieks pārsūdz, kā arī noraidījumus piesaka ar procesa virzītāja starpniecību. (5) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

31.pants. Izmeklētāja tiešais priekšnieks (1) Izmeklētāja tiešais priekšnieks ir izmeklēšanas iestādes vai tās struktūrvienības vadītājs vai viņa vietnieks, kuram saskaņā ar pienākumu sadali vai individuālu rīkojumu uzdots kontrolēt konkrētā kriminālprocesa veikšanu izmeklēšanas laikā. (2) Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir pienākums: 1) nodrošināt, lai viņam pakļautās amatpersonas savlaicīgi uzsāktu kriminālprocesu; 2) organizēt procesuālo uzdevumu izpildītāju darbu; 3) piešķirt procesuālās pilnvaras nepieciešamajam savā pakļautībā esošo amatpersonu lokam, lai nodrošinātu kriminālprocesa veikšanu mērķtiecīgi un bez neattaisnotas novilcināšanas; 4) dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos. (3) Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ir tiesības: 1) iepazīties ar viņam pakļautās amatpersonas lietvedībā esošā kriminālprocesa materiāliem; 2) pieņemt procesam nozīmīgus organizatoriskos lēmumus, tas ir, noteikt kritērijus kriminālprocesu sadalei, nodot kriminālprocesu citam procesa virzītājam, izveidot izmeklēšanas grupu, savas kompetences ietvaros pārņemt kriminālprocesa vadīšanu; 3) piedalīties tajās procesuālajās darbībās, ko veic procesa virzītājs vai izmeklēšanas grupas dalībnieks; 4) veikt izmeklēšanas darbību, par to iepriekš informējot procesa virzītāju; 5) atcelt savā pakļautībā esošo amatpersonu nepamatoti un nelikumīgi pieņemtos lēmumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

32.pants. Procesuālo uzdevumu izpildītājs (1) Procesuālo uzdevumu izpildītājs ir izmeklēšanas iestādes amatpersona vai prokurors, kuram procesa virzītājs uzdevis veikt vienu vai vairākas izmeklēšanas darbības, neiekļaujot viņu izmeklēšanas grupas sastāvā. (2) Procesuālo uzdevumu izpildītājs atbild par uzdotās izmeklēšanas darbības kvalitatīvu izpildi, un viņa pienākums ir informēt procesa virzītāju par visiem faktiem, kuri var būt nozīmīgi kriminālprocesa tiesiskai un taisnīgai pabeigšanai.

33.pants. Ekspertīžu iestādes eksperts (1) Ekspertīžu iestādes ekspertam ir pilnvaras veikt kriminālprocesu, ja viņš ir ieguvis tiesības veikt noteikta veida ekspertīzes un saņēmis procesa virzītāja uzdevumu. (2) Eksperts procesa virzītāja uzdevumā: 1) izdara ekspertīzi, ja pierādīšanai nepieciešamās informācijas iegūšanai jāveic izpēte, izmantojot speciālas zināšanas, ierīces un vielas; 2) veic notikuma vai citas vietas, līķa, apvidus, priekšmetu apskati; 3) izdara personu aplūkošanu; 4) izņem paraugus salīdzinošajai izpētei; 5) piedalās citu izmeklēšanas darbību veikšanā; 6) izmanto speciālās zināšanas noziedzīga nodarījuma pēdu un citu lietu atrašanai un izņemšanai. (3) Ekspertam ir tiesības: 1) iepazīties ar krimināllietas materiāliem; 2) pieprasīt no procesa virzītāja ekspertīzes veikšanai nepieciešamo papildu informāciju un materiālus; 3) atteikties izdarīt ekspertīzi (dot atzinumu), ja iesniegtie materiāli nav pietiekami vai uzdotie jautājumi pārsniedz viņa kompetenci; 4) ar procesa virzītāja atļauju vai starpniecību uzdot jautājumus ekspertīzes priekšmeta robežās personām, kas tiek nopratinātas. (4) Ekspertam ir tiesības veikt procesa virzītāja vai izmeklēšanas grupas dalībnieka noteikto ekspertīzi un sniegt atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Ja eksperts uzskata, ka, izmantojot speciālās zināšanas, var iegūt kriminālprocesam svarīgas ziņas, par kurām jautājums nav uzdots, viņš rakstveidā informē par to procesa virzītāju. (5) Eksperts savus pienākumus veic: 1) pēc procesa virzītāja dotā norādījuma, kas fiksēts tās izmeklēšanas darbības protokolā, kurā piedalās eksperts; 2) saskaņā ar procesuālo lēmumu par ekspertīzes noteikšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

34.pants. Pieaicinātais eksperts (1) Procesa virzītājs var pieaicināt un ar lēmumu uzdot ekspertīzi veikt personai, kura nav ekspertīžu iestādes eksperts, bet kuras zināšanas un praktiskā pieredze ir pietiekama ekspertīzes izdarīšanai. (2) Pieaicinātajam ekspertam ir šā likuma 33.panta trešajā un ceturtajā daļā norādītās tiesības, kā arī tiesības saņemt to izdevumu atlīdzību, kas radušies sakarā ar ierašanos pēc procesa virzītāja aicinājuma.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

35.pants. Revidents (1) Revidentam ir pilnvaras veikt kriminālprocesu, ja viņš ieguvis attiecīgu kvalifikāciju, likumā noteiktajā kārtībā ieguvis sertifikātu revīziju veikšanai un saņēmis procesa virzītāja lēmumā noteiktu vai izmeklēšanas darbības protokolā fiksētu konkrētu uzdevumu. (2) Revidents procesa virzītāja uzdevumā: 1) veic inventarizāciju; 2) veic dokumentu apskati un izņemšanu; 3) apskata preces, produkciju un izejvielas revīzijas veikšanai nepieciešamajā apjomā; 4) sniedz saimnieciskās un finansiālās darbības aprakstu revidenta pārskatā, ja to iespējams dot bez revīzijas veikšanas; 5) aptaujā lieciniekus vai piedalās viņu nopratināšanā; 6) izdara revīziju ar procesa virzītāju saskaņotā apjomā; 7) iepazīstina ieinteresētās personas ar revīzijas materiāliem; 8) sniedz revidenta vērtējumu par ieinteresēto personu iebildumiem.

36.pants. Prokurors kriminālprocesā (1) Prokurors kriminālprocesā realizē izmeklēšanas uzraudzības, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas, valsts apsūdzības uzturēšanas un citas šajā likumā noteiktās funkcijas. (2) Likumā noteiktajos gadījumos prokurors izlemj jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu un pats veic izmeklēšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2006.)

37.pants. Izmeklēšanu uzraugošais prokurors (1) Prokurors, kuram saskaņā ar prokuratūras iestādē noteikto pienākumu sadali vai rīkojumu konkrētajā kriminālprocesā jāveic izmeklēšanas uzraudzība, ir uzraugošais prokurors. (2) Uzraugošajam prokuroram izmeklēšanas laikā ir pienākums: 1) dot norādījumus par procesa veida izvēli, izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos; 2) pieprasīt, lai izmeklētāja tiešais priekšnieks nomaina procesa virzītāju, izdara izmaiņas izmeklēšanas grupā, ja netiek izpildīti dotie norādījumi vai ir pieļauti procesuālie pārkāpumi, kas apdraud kriminālprocesa norisi; 3) (izslēgts ar 28.09.2005. likumu); 4) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 5) izskatīt sūdzības savas kompetences ietvaros; 6) izlemt pieteiktos noraidījumus savas kompetences ietvaros; 7) nekavējoties pārņemt kriminālprocesa vadīšanu, kad izmeklēšanā iegūti pietiekami pierādījumi krimināltiesisko attiecību taisnīgai noregulēšanai. (3) Izmeklēšanu uzraugošajam prokuroram ir tiesības: 1) pieņemt lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un nodošanu izmeklēšanas iestādei; 2) pieprasīt doto norādījumu izpildi; 3) veikt procesuālās darbības, par to iepriekš informējot procesa virzītāju; 4) jebkurā laikā iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem; 5) atcelt procesa virzītāja un izmeklēšanas grupas dalībnieka lēmumus; 6) iesniegt ierosinājumu amatā augstākam prokuroram par cita izmeklētāja tiešā priekšnieka noteikšanu konkrētajā kriminālprocesā vai kriminālprocesa nodošanu citai izmeklēšanas iestādei; 7) piedalīties sēdē, kurā izmeklēšanas tiesnesis lemj par atļaujas došanu piespiedu līdzekļu piemērošanai un speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai; 8) piedalīties to procesuālo darbību veikšanā, kas vērstas uz sadarbību ar personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kā arī vienkāāka procesa izvēlē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.09.2005. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

38.pants. Prokurors kā procesa virzītājs (1) Uzraugošais prokurors iegūst procesa virzītāja statusu no brīža, kad viņš pārņem kriminālprocesa vadīšanu un lemj par kriminālvajāšanas uzsākšanu: 1) pēc izmeklēšanas procesa virzītāja ierosinājuma; 2) pēc amatā augstāka prokurora norādījuma; 3) pēc savas iniciatīvas. (2) Amatā augstāks prokurors var uzlikt procesa virzītāja pienākumus citam prokuroram. (3) Izņēmuma gadījumā ģenerālprokurors, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta vai tiesas apgabala virsprokurors var noteikt prokuroru par procesa virzītāju izmeklēšanas stadijā.

39.pants. Prokurora — procesa virzītāja pienākumi un tiesības (1) Prokuroram kā procesa virzītājam ir pienākums: 1) nepieļaujot neattaisnotu vilcināšanos un likumā noteiktajā laikā uzsākt kriminālvajāšanu; 2) atteikties no kriminālvajāšanas un izbeigt kriminālprocesu, ja pastāv likumā tam paredzētie priekšnoteikumi; 3) noteikt tiesai nododamās krimināllietas un arhīva lietas materiālu kopumu; 4) izsniegt personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas vai norakstus (turpmāk — kopijas) vai likumā noteiktajā kārtībā šo personu iepazīstināt ar tiesai nododamās krimināllietas materiāliem; 5) izsniegt cietušajam likumā paredzēto materiālu kopijas; 6) lemt par iesniegtajiem pieteikumiem; 7) iesniegt tiesai vienošanos, kas slēgta ar apsūdzēto par vainas atzīšanu un sodu; 8) pieņemt lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai un iesniegt krimināllietu tiesai; 9) izbeigt kriminālprocesu, ja konstatēts likumā noteiktais pamats; 10) iesniegt krimināllietu iztiesāšanai īpašā procesa kārtībā. (2) Prokuroram kriminālvajāšanā ir tiesības: 1) izbeigt kriminālvajāšanu un noteikt papildu izmeklēšanu; 2) likumā noteiktajā kārtībā pieņemt jebkuru procesuālo lēmumu un veikt jebkuru procesuālo darbību vai uzdot tās veikšanu izmeklēšanas grupas dalībniekam vai procesuālo uzdevumu izpildītājam; 3) pabeigt kriminālprocesu, piemērojot prokurora priekšrakstu par sodu; 4) sagatavot vienošanās projektu; 5) iesniegt priekšlikumus noteiktu faktu atzīšanai par pierādītiem bez pierādījumu pārbaudes tiesā; 6) ja nepieciešams, pieprasīt no Valsts probācijas dienesta personas izvērtēšanas ziņojumu. (3) Ja procesuālā lēmuma pieņemšanai ir nepieciešams Eiropas Kopienu Tiesas prejudiciāls nolēmums par Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, prokurors var ierosināt, lai ģenerālprokurors nosūta neskaidro jautājumu Eiropas Kopienu Tiesai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

40.pants. Izmeklēšanas tiesnesis Izmeklēšanas tiesnesis ir tiesnesis, kuram rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājs uz noteiktu laiku likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā uzdevis kontrolēt cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesos.

41.pants. Izmeklēšanas tiesneša pienākumi un tiesības (1) Izmeklēšanā un kriminālvajāšanā izmeklēšanas tiesnesim ir pienākums: 1) likumā paredzētajos gadījumos lemt par piespiedu līdzekļa piemērošanu; 2) lemt par aizdomās turētā un apsūdzētā pieteikumiem par to drošības līdzekļu grozīšanu vai atcelšanu, kuri piemēroti ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu; 3) likumā paredzētajos gadījumos izskatīt sūdzības par procesa virzītāja piemēroto drošības līdzekli; 4) likumā paredzētajos gadījumos lemt par procesuālo darbību veikšanu; 5) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 6) lemt par sūdzībām attiecībā uz tādu noslēpumu neattaisnotu pārkāpšanu kriminālprocesā, kurus aizsargā likums; 7) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 8) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 9) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 10) lemt par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, lūgumu atbrīvot no samaksas par advokāta palīdzības izmantošanu. (2) Pirmās instances tiesā līdz lietas iztiesāšanas uzsākšanai izmeklēšanas tiesnesim ir pienākums lemt par: 1) apsūdzētā pieteikumu attiecībā uz drošības līdzekļu grozīšanu vai atcelšanu; 2) prokurora ierosinājumu attiecībā uz drošības līdzekļa izraudzīšanu vai grozīšanu; 3) personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, iepazīstināšanu ar speciālo izmeklēšanas darbību materiāliem, kuri netiek pievienoti krimināllietai (pirmdokumentiem). (3) Izmeklēšanas tiesnesim nav atļauts aizstāt procesa virzītāju un uzraugošo prokuroru pirmstiesas kriminālprocesā, dodot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu. (4) Izmeklēšanā un kriminālvajāšanā izmeklēšanas tiesnesim ir tiesības: 1) iepazīties ar visiem materiāliem kriminālprocesā, kurā iesniegts procesa virzītāja ierosinājums, personas sūdzība vai pieteikums, pieteikts noraidījums; 2) pieprasīt no procesa virzītāja papildu informāciju kriminālprocesā, kurā tiek veiktas speciālās izmeklēšanas darbības vai piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kā arī noteikt termiņus speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai; 3) piemērot procesuālo sankciju par pienākumu nepildi vai kārtības neievērošanu pirmstiesas kriminālprocesā; 4) ierosināt, lai amatpersonas, kuras pilnvarotas veikt kriminālprocesu, tiktu sauktas pie atbildības par cilvēktiesību aizskārumiem, kas pieļauti kriminālprocesuālo pilnvaru īstenošanas rezultātā. (5) Izmeklēšanas tiesnesim var būt arī citas šajā likumā īpaši noteiktas tiesības un pienākumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 12.03.2009. un 14.01.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.02.2010.)

42.pants. Valsts apsūdzības uzturētājs (1) Valsts apsūdzību pirmās instances tiesā uztur tas prokurors, kurš nodevis krimināllietu tiesai. Amatā augstāks prokurors apsūdzības uzturēšanu var uzdot citam prokuroram. (2) Valsts apsūdzību apelācijas instances tiesā uztur pēc iespējas tas pats prokurors, kas to uzturēja pirmās instances tiesā. Amatā augstāks prokurors valsts apsūdzības uzturēšanu var uzdot citam prokuroram. (3) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

43.pants. Valsts apsūdzības uzturētāja pilnvaras pirmās un apelācijas instances tiesā (1) Prokuroram, uzturot apsūdzību pirmās vai apelācijas instances tiesā, ir pienākums un tiesības: 1) ar amatā augstāka prokurora piekrišanu atteikties no apsūdzības uzturēšanas, ja pastāv saprātīgas šaubas par apsūdzētā vainu; 2) pieteikt noraidījumu, ja pastāv likumā noteiktais pamats; 3) izteikties par katru tiesā izlemjamo jautājumu; 4) virzīt apsūdzības pierādījumu pārbaudi un piedalīties pārējo pierādījumu pārbaudē; 5) pieprasīt pārtraukumu papildu pierādījumu iesniegšanai vai jaunas apsūdzības sastādīšanai; 6) pieteikt lūgumus; 7) uzstāties tiesas debatēs; 8) iepazīties ar tiesas sēdes protokolu, pilnu nolēmuma tekstu un personu iesniegtajām sūdzībām; 9) pārsūdzēt tiesu nolēmumus, ja ir pamats to darīt. (2) Šā panta pirmajā daļā norādītās pilnvaras prokuroram ir visos kriminālprocesos neatkarīgi no procesa norises īpatnībām atsevišķu kategoriju lietās, izņemot privātās apsūdzības lietas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

43.1 pants. Prokurors kasācijas instances tiesā (1) Kasācijas instances tiesā prokurors izsaka viedokli par tiesas nolēmuma likumību un pamatotību. (2) Prokuroram kasācijas instances tiesā ir šā likuma 54.nodaļā noteiktās tiesības un pienākumi.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

44.pants. Privātās apsūdzības uzturētājs (1) Privātās apsūdzības lietās apsūdzību tiesā uztur cietušais vai viņa pārstāvis. (2) Privātās apsūdzības uzturētājam tiesas sēdē ir likumā noteiktās valsts apsūdzības uzturētāja pilnvaras. (3) Privātās apsūdzības uzturētāja pienākums ir pierādīt sūdzībā izteikto apsūdzību. Šajā nolūkā viņam ir tiesības pieteikt tiesnesim lūgumu par personu izsaukšanu uz tiesu, kā arī par pierādījumu pieprasīšanu, ja tam nepieciešamas valsts amatpersonas pilnvaras.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

45.pants. Amatā augstāks prokurors kriminālprocesā (1) Amatā augstāks prokurors likumā noteiktajā kārtībā kontrolē, kā prokurors īsteno savas pilnvaras. (2) Amatā augstāka prokurora pienākumus pilda: 1) rajona (pilsētas) virsprokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic attiecīgās prokuratūras prokurors; 2) tiesas apgabala virsprokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic attiecīgās prokuratūras prokurors vai rajona līmeņa virsprokurors, bet pēc savas iniciatīvas arī tad, ja šīs funkcijas veic rajona (pilsētas) prokuratūras vai tai pielīdzināta statusa prokuratūras prokurors; 3) Ģenerālprokuratūras virsprokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic Ģenerālprokuratūras nodaļas virsprokurors vai prokurors, Ģenerālprokuratūras departamenta prokurors vai tiesas apgabala virsprokurors, kā arī pēc savas iniciatīvas; 4) ģenerālprokurors, ja šajā likumā noteiktās prokurora funkcijas veic Ģenerālprokuratūras departamenta virsprokurors; 5) jebkurš prokurors, ja viņu konkrētajā kriminālprocesā tam pilnvarojis ģenerālprokurors vai Ģenerālprokuratūras virsprokurors. (3) (Izslēgta ar 19.01.2006. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2006.)

46.pants. Amatā augstāka prokurora pienākumi un tiesības (1) Amatā augstākam prokuroram ir pienākums: 1) lemt par sūdzībām attiecībā uz uzraugošā prokurora un prokurora— procesa virzītāja lēmumiem un rīcību; 2) lemt par uzraugošā prokurora un prokurora — procesa virzītāja atteikšanos no piedalīšanās kriminālprocesā vai par viņiem pieteiktajiem noraidījumiem; 3) lemt par uzraugošā prokurora ierosinājumu nomainīt izmeklētāja tiešo priekšnieku vai izmeklēšanas iestādi; 4) nomainīt uzraugošo prokuroru vai prokuroru — procesa virzītāju, ja netiek pilnvērtīgi nodrošināta uzraudzība un kriminālvajāšana; 5) izveidot izmeklēšanas grupu, ja darba apjoms apdraud kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā; 6) nomainīt valsts apsūdzības uzturētāju, ja netiek pilnvērtīgi nodrošināta apsūdzības uzturēšana; 7) izlemt, vai atteikšanās no apsūdzības ir pamatota un likumīga. (2) Amatā augstākam prokuroram ir tiesības: 1) iepazīties ar visiem materiāliem kriminālprocesā, kurā viņš pilda amatā augstāka prokurora funkcijas; 2) noteikt uzraugošo prokuroru, ja ir nepieciešams atkāpties no iepriekš apstiprinātajiem kriminālprocesu sadales principiem; 3) uzdot prokuroram pildīt uzraugošā prokurora vai prokurora— procesa virzītāja funkcijas vai uzņemties tās pašam; 4) pieprasīt, lai izmeklēšanas iestādes vadītājs, kuram administratīvi pakļauts izmeklētāja tiešais priekšnieks konkrētajā kriminālprocesā, šajā procesā nosaka citu priekšnieku; 5) uzdot izmeklēšanu kriminālprocesā veikt citai izmeklēšanas iestādei; 6) dot norādījumus izmeklētājam, uzraugošajam prokuroram vai prokuroram— procesa virzītājam par procesa veida izvēli, pirmstiesas procesa virzību un izmeklēšanas darbību veikšanu; 7) atcelt izmeklētāja, izmeklēšanas grupas dalībnieka, amatā zemāka prokurora lēmumus; 8) dot norādījumus valsts apsūdzības uzturētājam par pierādījumu pārbaudes taktiku un papildu pierādījumu avotu pieteikšanu; 9) izlemt valsts apsūdzības uzturētāja ierosinājumu atteikties no apsūdzības uzturēšanas tiesā, to apstiprinot vai uzdodot citam sev pakļautajam prokuroram uzturēt valsts apsūdzību, vai uzņemties to pašam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

47.pants. Tiesnesis kā procesa virzītājs krimināllietas sagatavošanā iztiesāšanai (1) Tiesnesis, sagatavojot lietu iztiesāšanai: 1) pārliecinās par lietas piekritību šai tiesai; 2) izlemj jautājumu par lietas iztiesāšanas iespējamību; 3) nosaka iztiesāšanas laiku, vietu un iztiesāšanas veidu; 4) uzdod tiesas kancelejai veikt sagatavojošās darbības. (2) Sagatavošanas laikā tiesnesis nevērtē pierādījumus un nodarījuma juridisko kvalifikāciju un nepieņem lēmumus par krimināltiesisko attiecību noregulējumu

48.pants. Tiesa kā procesa virzītājs (1) Izskatot krimināllietu, tiesai ir procesa virzītāja pilnvaras kriminālprocesa vadīšanā un procesuālās kārtības nodrošināšanā, kā arī ekskluzīvas tiesības spriest tiesu. (2) Savu funkciju izpildei tiesa: 1) pieprasa, lai ikviena persona izpilda kriminālprocesuālo pienākumu un ievēro kārtību tiesas sēdes laikā; 2) piemēro procesuālās sankcijas; 3) neiejaucoties apsūdzības uzturēšanā un aizstāvības realizēšanā, piedalās pierādījumu pārbaudē; 4) izlemj saņemtos pieteikumus, lūgumus un noraidījumus; 5) izskata un izspriež lietu un pasludina nolēmumu; 6) veic pasākumus, lai tiktu sauktas pie atbildības amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu un savas pilnvaras īsteno negodprātīgi. (3) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

49.pants. Tiesnesis kā procesa virzītājs pēc lietas iztiesāšanas un nolēmuma pieņemšanas Tiesnesis pēc lietas iztiesāšanas un nolēmuma pieņemšanas līdz šā nolēmuma nodošanai izpildei vai nosūtīšanai nākamās instances tiesai: 1) nodrošina tiesas sēdes protokola un nolēmuma pieejamību noteiktajā dienā visām likumā paredzētajām personām; 2) uzdod nosūtīt krimināllietu kopā ar iesniegtajām sūdzībām nākamās instances tiesai; 3) sasauc tiesas sastāvu, lai izlemtu tiesas sēdes protokolam pievienotos neapmierinātos iebildumus; 4) pieņem lēmumu par tiesas nolēmuma nodošanu izpildei un uzdod veikt nepieciešamās darbības šā lēmuma izpildei; 5) sasauc tiesas sastāvu, lai izlemtu ar tiesas nolēmuma izpildi saistītos jautājumus.

4.nodaļa. Apstākļi, kas liedz veikt kriminālprocesu

50.pants. Interešu konflikta nepieļaujamība kriminālprocesā (1) Kriminālprocesa reģistrā reģistrējamā persona nedrīkst uzņemties pilnvaras veikt kriminālprocesu, ja tādējādi šī persona nonāktu interešu konfliktā, proti, ja tās personiskās intereses gan tieši, gan netieši nesakrīt ar kriminālprocesa mērķi vai pastāv apstākļi, kas kriminālprocesā iesaistītajai personai pamatoti dod iemeslu pieļaut šādu ieinteresētību. (2) Interešu konflikta situācija neietekmē cietušā kā privātās apsūdzības uzturētāja pilnvaras. (3) Šā panta pirmajā daļā minētajām personām jāatsakās no kriminālprocesa veikšanas, tiklīdz atklājies interešu konflikts. (4) Personām, kuras veic kriminālprocesu, ir pienākums panākt interešu konfliktā esošas personas izslēgšanu no kriminālprocesa veikšanas, pieņemot lēmumu savas kompetences ietvaros vai piesakot noraidījumu.

51.pants. Neapstrīdamie interešu konflikta apstākļi Bez jebkādas papildu apstākļu noskaidrošanas tiek atzīta interešu konflikta pastāvēšana, ja kriminālprocesa reģistrā reģistrējamā persona: 1) ir radniecības attiecībās līdz trešajai pakāpei, svainībā līdz otrajai pakāpei vai sastāv laulībā ar personu, kura īsteno aizstāvību, vai ar cietušo vai viņa pārstāvi; 2) pati, tās laulātais, bērni vai vecāki saņem ienākumus no personas, kura īsteno aizstāvību, vai no cietušā vai viņa pārstāvja; 3) ir saistīta ar kopīgu saimniecību ar personu, kura īsteno aizstāvību, vai ar cietušo vai viņa pārstāvi; 4) atrodas nepārprotamā personiskā konfliktā ar personu, kura īsteno aizstāvību, vai ar cietušo vai viņa pārstāvi; 5) šajā procesā ir liecinieks, cietušais vai viņa pārstāvis vai persona, kura īsteno aizstāvību vai ir veikusi aizstāvību vai cietušā pārstāvību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 11.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 14.07.2009.)

52.pants. Interešu konflikta apstākļi atsevišķām kriminālprocesā iesaistītajām personām (1) Vienā pirmstiesas kriminālprocesā nedrīkst būt iesaistītas personas, kuras savstarpēji saista laulība, kopīga saimniecība vai pirmās pakāpes radniecība, ja šīs personas konkrētajā procesā ir: 1) uzraugošais prokurors un procesa virzītājs izmeklēšanā; 2) amatā augstāks prokurors un procesa virzītājs vai uzraugošais prokurors; 3) izmeklēšanas tiesnesis un procesa virzītājs vai uzraugošais vai amatā augstāks prokurors. (2) Jautājumu par šā panta pirmajā daļā minētā interešu konflikta izbeigšanu pieņem persona, kurai ir tiesības izlemt noraidījumu. (3) Izmeklēšanas tiesnesis nedrīkst būt persona, kura šajā pašā kriminālprocesā ir bijusi procesa virzītājs vai uzraugošais prokurors. (4) Lietas izskatīšanā tiesā nedrīkst piedalīties tiesnesis, kurš ir: 1) piedalījies šajā kriminālprocesā jebkādā statusā; 2) radniecībā līdz trešajai pakāpei, svainībā līdz otrajai pakāpei, laulībā ar citu iztiesāšanā iesaistītu tiesnesi, apsūdzības uzturētāju vai prokuroru, kas krimināllietu nodevis iztiesāšanai, vai kuru ar minēto tiesnesi, apsūdzības uzturētāju vai prokuroru saista kopīga saimniecība.

53.pants. Eksperta un revidenta noraidījuma pamats Eksperta un revidenta noraidījuma pamats papildus šā likuma 50. un 51.pantā minētajiem apstākļiem var būt arī nepietiekama profesionālā sagatavotība attiecīgo pienākumu veikšanai.

54.pants. Sevis atstatīšana no kriminālprocesa veikšanas (1) Paziņojumu par sevis atstatīšanu no kriminālprocesa veikšanas interešu konflikta situācijā iesniedz: 1) izmeklēšanas grupas dalībnieks, eksperts, revidents — procesa virzītājam; 2) procesa virzītājs izmeklēšanā un izmeklētāja tiešais priekšnieks — uzraugošajam prokuroram; 3) uzraugošais prokurors, procesa virzītājs kriminālvajāšanā un valsts apsūdzības uzturētājs—amatā augstākam prokuroram; 4) amatā augstāks prokurors — nākamajam amatā augstākam prokuroram; 5) izmeklēšanas tiesnesis — tiesas priekšsēdētājam; 6) tiesnesis līdz iztiesāšanas uzsākšanai vai pēc nolēmuma nodošanas izpildei — tiesas priekšsēdētājam; 7) tiesnesis, iztiesājot krimināllietu, — tiesas sastāvam; 8) tiesas priekšsēdētājs — vienu līmeni augstākas tiesas priekšsēdētājam. (2) Amatpersona, kas saņēmusi paziņojumu, nodrošina atkāpušās personas aizstāšanu vai arī atzīst atteikšanos par nepamatotu un uzdod turpināt kriminālprocesa veikšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

55.pants. Noraidījuma pieteikšana (1) Persona, kura īsteno aizstāvību, cietušais vai procesa veikšanai pilnvarota persona, ja tai ir zināmi apstākļi, kas liedz kādai amatpersonai veikt konkrēto kriminālprocesu, iesniedz šīs personas noraidījumu šā likuma 54.panta pirmajā daļā minētajām personām, kurām ir tiesības lemt par noraidījumu. Ja noraidījums valsts apsūdzības uzturētājam tiek pieteikts tiesas sēdē, to izlemj tiesas sastāvs. (2) Pirmstiesas kriminālprocesā un lietas izskatīšanā tiesā līdz iztiesāšanas uzsākšanai noraidījumu piesaka rakstveidā, bet tiesas sēdē — mutvārdos, to ierakstot sēdes protokolā. (3) Ar vienu un to pašu pamatojumu noraidījumu nevar pieteikt atkārtoti. (4) Pieteikto noraidījumu nedrīkst motivēt ar personas rīcību konkrētajā kriminālprocesā. Rīcība pārsūdzama likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

56.pants. Lēmuma pieņemšana par pieteikto noraidījumu (1) Noraidījuma motīvu pārbaude uzsākama nekavējoties. Lēmumu pieņem, ja ir apstiprinājies noraidījuma pamatojums vai iegūta pārliecība, ka noraidīšanas pamats nepastāv. (2) Visos gadījumos no personas, kurai pieteikts noraidījums, pieņem paskaidrojumu. (3) Izņēmuma gadījumos personu var atstādināt no pienākumu veikšanas līdz lēmuma pieņemšanai.

57.pants. Lēmuma par noraidīšanu vai atteikšanos noraidīt pārsūdzēšana (1) Ārpus tiesas sēdes pieņemtu lēmumu par noraidīšanu vai atteikšanos noraidīt 10 dienu laikā var pārsūdzēt: 1) procesa virzītāja izmeklēšanā lēmumu — uzraugošajam prokuroram; 2) uzraugošā prokurora lēmumu — amatā augstākam prokuroram; 3) amatā augstāka prokurora lēmumu — nākamajam amatā augstākam prokuroram; 4) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 5) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu). (2) Tiesas sēdē pieņemtais lēmums atsevišķi nav pārsūdzams. (3) Šā panta pirmajā daļā minēto personu lēmums nav pārsūdzams.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

58.pants. Interešu konflikta nenovēršanas sekas (1) Ja interešu konflikts apzināti netiek novērsts, it īpaši ja pastāv apstākļi, kas paši par sevi izslēdz personas piedalīšanos kriminālprocesā, persona saucama pie likumā noteiktās atbildības. (2) Šā panta pirmajā daļā minēto apstākļu konstatēšana ir pamats attiecīgās personas pieņemto lēmumu atcelšanai un iegūto pierādījumu pieļaujamības apšaubīšanai.

5.nodaļa. Personas, kuras īsteno aizstāvību

59.pants. Aizstāvības īstenošanas pamats (1) Aizstāvības īstenošanas pamats ir kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas šajā likumā noteiktajā kārtībā rakstveidā izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. (2) Atkarībā no iegūtajiem pierādījumiem pieņēmumus iedala šādi: 1) pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu (pret personu var uzsākt kriminālprocesu); 2) atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var aizturēt); 3) pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var turēt aizdomās); 4) pierādījumu kopums dod pamatu prokuroram — procesa virzītājam uzskatīt, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu (personu var apsūdzēt); 5) prokurors — procesa virzītājs nešaubās, ka ar esošajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. (3) Pieņēmums iegūst apgalvojuma formu, ja: 1) persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, likumā noteiktajā kārtībā apliecina, ka prokurora pieņēmums ir pareizs, un abi apgalvo, ka persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu; 2) tiesa, novērtējot pierādījumus, konstatē, ka persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. (4) Juridiskajai personai aizstāvības īstenošanas pamats ir šajā likumā noteiktajā kārtībā prokurora izteikts pieņēmums, ka fiziskā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu tieši šīs juridiskās personas interesēs. (5) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

60.pants. Personas, kuras īsteno aizstāvību (1) Savu procesuālo aizstāvību īsteno persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, persona: 1) par kuru izteikts šā likuma 59.pantā minētais pieņēmums vai apgalvojums; 2) pret kuru notiek process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai; 3) pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējošiem pamatiem; 4) pret kuru kriminālprocess izbeigts sakarā ar tādu apstākļu pastāvēšanu, kuri izslēdz kriminālatbildību, ja šī persona apstrīd pašu Krimināllikumā paredzēto rīcību. (2) Uz procesuālo aizstāvību tiesīgas personas tiesības uz aizstāvību īsteno arī: 1) aizstāvis; 2) pārstāvis; 3) persona, kura iestājas par mirušās personas reabilitāciju. (3) Juridiskā persona, par kuras interesēs darbojušos fizisko personu izteikts šā likuma 59.pantā minētais pieņēmums vai apgalvojums, savas procesuālās tiesības uz aizstāvību īsteno ar pārstāvja palīdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

60.1 pants. Personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pienākums paziņot sūtījumu saņemšanas adresi (1) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma nekavējoties rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi. (2) Ar šā panta pirmajā daļā minēto paziņojumu persona apņemas 24 stundu laikā saņemt kriminālprocesu veicošās amatpersonas nosūtītos sūtījumus un bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus minētos kriminālprocesuālos pienākumus. (3) Ja sūtījums ir pienācīgā veidā nosūtīts uz paziņoto adresi, uzskatāms, ka pēc šā panta otrajā daļā minētā termiņa izbeigšanās adresāts to ir saņēmis. (4) Personai ir pienākums nekavējoties, bet ne vēlāk kā darba dienas laikā rakstveidā informēt procesa virzītāju par sūtījumu saņemšanas adreses maiņu, norādot jauno adresi.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

61.pants. Persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess (1) Pastāvot reālai iespējai, ka konkrēta persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, kriminālprocesu var uzsākt pret šo personu. Ja, uzsākot procesu, jau ir pamats minētā pieņēmuma izteikšanai, tad konkrēto personu norāda lēmumā par kriminālprocesa uzsākšanu. (2) Ja uzsāktā kriminālprocesā iegūtas ziņas, ka, iespējams, konkrēta persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, tā iegūst tādas personas statusu, pret kuru uzsākts kriminālprocess. (3) No brīža, kad šā panta pirmajā un otrajā daļā minētā persona tiek iesaistīta procesuālās darbības veikšanā vai procesa virzītājs atklātībai darījis zināmu informāciju par kriminālprocesa uzsākšanu pret to, tā iegūst procesuālās tiesības uz aizstāvību. (4) Personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, ir šā likuma 66.panta pirmās daļas 2., 3., 6., 7., 12., 13., 15., 17., 18. un 20.punktā noteiktās tiesības un 67.panta pirmās daļas 1., 2., 5. un 6.punktā noteiktie pienākumi. Šai personai nedrīkst piemērot drošības līdzekļus. (5) No šā panta trešajā daļā minētā brīža personai ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. (6) Personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, bez tās piekrišanas procesuālās darbības izdarīšanas laikā nedrīkst fotografēt, filmēt vai citādā veidā ar tehniskajiem līdzekļiem fiksēt nolūkā publiskot iegūtos materiālus plašsaziņas līdzekļos.

(19.01.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

62.pants. Aizturētais (1) Aizturētais ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā īslaicīgi aizturēta, jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. (2) Persona aizturētā statusu iegūst ar faktiskās aizturēšanas brīdi. (3) Persona zaudē aizturētā statusu, ja: 1) kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu; 2) tā tiek atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto; 3) tā tiek atbrīvota no īslaicīgās aizturēšanas vietas un nav atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto. Šādā gadījumā attiecīgā persona iegūst personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statusu.

(17.05.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.06.2007.)

63.pants. Aizturētā tiesības (1) Aizturētajam ir tiesības: 1) nekavējoties uzaicināt aizstāvi un noslēgt ar viņu vienošanos vai izmantot valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ja viņš pats par saviem līdzekļiem nevar noslēgt vienošanos ar aizstāvi. Aizturētajam ir tiesības saņemt no procesa virzītāja attiecīgajā tiesas apgabalā praktizējošo advokātu sarakstu, kā arī aizstāvja uzaicināšanai bez maksas izmantot telefonu; 2) pieprasīt, lai par aizturēšanu paziņo viņa tuviniekam, mācību iestādei vai darba devējam; 3) iepazīties ar aizturēšanas protokolu un saņemt rakstveida informāciju par aizturētā tiesībām un pienākumiem; 4) tikties ar aizstāvi sarunas konfidencialitāti nodrošinošos apstākļos bez īpašas procesa virzītāja atļaujas un bez laika ierobežojumiem; 5) mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu attieksmi attiecībā uz aizturēšanas pamatotību; 6) liecināt vai atteikties sniegt liecību; 7) pieteikt noraidījumu; 8) iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību; 9) pieteikt lūgumus par to izmeklēšanas darbību neatliekamu veikšanu, kuru rezultātā var tikt iegūti pierādījumi aizdomu nepamatotības apstiprināšanai; 10) saņemt juridisko palīdzību no aizstāvja procesuālo darbību izdarīšanas laikā. (2) Bez aizturētā piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskajiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai. (3) Aizturētam ārvalstniekam ir tiesības pieprasīt, lai tiek informēta viņa valsts diplomātiskā vai konsulārā pārstāvniecība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

64.pants. Aizturētā pienākumi (1) Aizturētā pienākums ir sniegt patiesas identificējošas ziņas par sevi. (2) Aizturētā pienākums ir ļaut, lai viņš tiek pakļauts eksperta izpētei, un izsniegt paraugus salīdzinošajai izpētei vai ļaut, lai tie tiek iegūti. (3) Aizturētajam jāievēro noteiktā kārtība procesuālo darbību veikšanas laikā.

65.pants. Aizdomās turētais Ja pierādījumu kopums dod pamatu procesa virzītāja pieņēmumam, ka izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu, visticamāk, izdarījusi konkrēta persona, viņš pieņem rakstveida lēmumu, ka persona atzīstama par aizdomās turēto.

66.pants. Aizdomās turētā tiesības No brīža, kad personai paziņots, ka tā atzīta par aizdomās turēto, šai personai ir tiesības: 1) saņemt tā lēmuma kopiju, ar kuru šī persona atzīta par aizdomās turēto, un rakstveida informāciju par aizdomās turētā tiesībām un pienākumiem; 2) nekavējoties uzaicināt aizstāvi un noslēgt ar viņu vienošanos vai izmantot valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ja viņš pats par saviem līdzekļiem nevar noslēgt vienošanos ar aizstāvi. Aizdomās turētajam, kuram piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts piespiedu līdzeklis ir tiesības saņemt no procesa virzītāja attiecīgajā tiesas apgabalā praktizējošo advokātu sarakstu, kā arī aizstāvja uzaicināšanai bez maksas izmantot telefonu; 3) pieteikt lūgumu par aizstāvja palīdzības apmaksāšanu no valsts līdzekļiem; 4) likumā paredzētajos gadījumos pieprasīt advokāta piedalīšanos aizstāvības nodrošināšanai atsevišķā procesuālajā darbībā, ja vēl nav noslēgta vienošanās par aizstāvību ar konkrētu advokātu vai šis aizstāvis nav varējis ierasties; 5) apcietinājuma vietā tikties ar aizstāvi sarunas konfidencialitāti nodrošinošos apstākļos bez īpašas procesa virzītāja atļaujas un bez laika ierobežojumiem; 6) iepazīties ar kriminālprocesa reģistru ne vēlāk kā triju dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas; 7) pieteikt noraidījumu reģistrā ierakstītajām amatpersonām; 8) iesniegt pieteikumus par izmeklēšanas darbību veikšanu un piedalīšanos tajās; 9) piedalīties izmeklēšanas darbībās, kuras tiek veiktas pēc šīs personas vai tās aizstāvja pieteikuma, ja vien šāda piedalīšanās netraucē izmeklēšanas darbību veikšanu vai neaizskar citas personas tiesības; 10) saņemt motivētu lēmumu, ja aizdomās turētajam atteikta piedalīšanās izmeklēšanas darbībās, kuras veic pēc viņa vai aizstāvja lūguma; 11) iepazīties ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu pirms tā nodošanas izpildei, ja ekspertīze attiecas uz šo personu, un lūgt uzdot papildjautājumus, par kuriem ekspertam jādod atzinums, izņemot gadījumus, kad ekspertīze noteikta citas izmeklēšanas darbības laikā; 111) iepazīties ar ekspertīzes atzinumu pēc tā saņemšanas, ja ekspertīze veikta pēc šīs personas pieteikuma; 12) likumā noteiktajā kārtībā iesniegt sūdzības par kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas rīcību; 13) likumā noteiktajos gadījumos, termiņos un kārtībā pārsūdzēt procesuālos lēmumus; 14) mutvārdos vai rakstveidā paust savu attieksmi pret izteiktajām aizdomām; 15) liecināt vai atteikties sniegt liecību; 16) pieprasīt, lai pasākumi krimināltiesisko attiecību noregulēšanai tiktu veikti ar tās piekrišanu; 17) izlīgt ar cietušo; 18) iesniegt pieteikumu par kriminālprocesa izbeigšanu; 19) pie izmeklēšanas tiesneša piedalīties procesa virzītāja ierosinājumu un savu un aizstāvja sūdzību un pieteikumu izskatīšanā, ja vien likums nenosaka citu izskatīšanas kārtību; 20) izteikt vēlēšanos sadarboties ar amatpersonām, kas veic kriminālprocesu. (2) Bez aizdomās turētā piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskajiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai. (3) Liecības nesniegšana nav vērtējama kā traucēšana noskaidrot patiesību lietā un izvairīšanās no pirmstiesas izmeklēšanas procesa.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

67.pants. Aizdomās turētā pienākumi (1) No brīža, kad personai paziņots, ka tā atzīta par aizdomās turēto, šai personai ir pienākums: 1) noteiktajā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, ja uzaicinājums izdarīts likumā noteiktajā kārtībā; 2) nekavēt un netraucēt kriminālprocesa norisi; 3) ievērot drošības līdzekļa noteikumus un likumā minētos ierobežojumus; 4) atļaut, ka tā tiek pakļauta eksperta izpētei, un izsniegt paraugus salīdzinošajai izpētei vai ļaut, lai tie tiek iegūti; 5) ievērot noteikto kārtību procesuālo darbību veikšanas laikā; 6) norādīt uz faktu, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā tā ir atradusies citā vietā (turpmāk — alibi), vai uz Krimināllikumā paredzētu apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību. (2) Drošības līdzekļa noteikumu vai amatpersonu likumīgo prasību neizpildīšana, noteikto ierobežojumu pārkāpšana vai kārtības neievērošana ir pamats, lai tiktu lemts jautājums par stingrāka drošības līdzekļa piemērošanu, papildu ierobežojumu noteikšanu vai procesuālo sankciju piemērošanu.

68.pants. Aizdomās turētā statusa izbeigšanās (1) Persona zaudē aizdomās turētā statusu, ja: 1) kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu; 2) tiek atcelts lēmums, ar kuru šī persona tika atzīta par aizdomās turēto; 3) tā tiek saukta pie kriminālatbildības un uzsākta tās kriminālvajāšana; 4) pret to uzsākts process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai. (2) Tas, ka tiek atcelts lēmums, ar kuru persona tika atzīta par aizdomās turēto, nav šķērslis atkārtotai šīs personas atzīšanai par aizdomās turēto, ja ir iegūti papildu pierādījumi, kas dod pietiekamu pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, noziedzīgu nodarījumu izdarījusi tieši šī persona, tomēr tā saglabā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Ja lēmums tiek atcelts, bet kriminālprocess pret attiecīgo personu netiek izbeigts, tā saglabā tādas personas statusu, pret kuru uzsākts kriminālprocess. (3) Personu, pret kuru bijusi uzsākta kriminālvajāšana, nevar atzīt par aizdomās turēto tajā pašā noziedzīgā nodarījumā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

69.pants. Apsūdzētais (1) Apsūdzētais ir persona, kura ar procesa virzītāja lēmumu saukta pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un pret kuru uzsāktā kriminālvajāšana nav izbeigta, kura nav attaisnota vai atzīta par vainīgu ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. (2) Viena un tā pati persona vienā kriminālprocesā nevar vienlaikus būt apsūdzētais un aizdomās turētais.

70.pants. Apsūdzētā tiesības pirmstiesas procesā (1) Apsūdzētajam pirmstiesas kriminālprocesā ir tādas pašas tiesības kā aizdomās turētajam, kā arī tiesības: 1) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas saņemt tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kas attiecas uz viņam izvirzīto apsūdzību un viņa personību, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem materiāliem; 2) iesniegt pieteikumus līdz pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanai un iepazīties ar saņemtajiem vai uzrādītajiem tiesai nododamās krimināllietas materiāliem. 3) iesniegt pieteikumu izmeklēšanas tiesnesim, lūdzot iepazīstināt viņu ar speciālo izmeklēšanas darbību materiāliem, kuri netiek pievienoti krimināllietai (pirmdokumentiem); 4) piekrist vai nepiekrist kriminālprocesa izbeigšanai, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, vai prokurora priekšrakstam par sodu; 5) vienoties ar procesa virzītāju — prokuroru par krimināllietas pabeigšanu vienošanās procesā; 6) vienoties ar procesa virzītāju — prokuroru par iespēju krimināllietu apsūdzētajam inkriminētajā apsūdzībā tiesā izskatīt bez pierādījumu pārbaudes; 7) atsaukt aizstāvja sūdzības. (2) Atkarībā no izraudzītā procesa veida atsevišķas tiesības likumā noteiktajā kārtībā var tikt ierobežotas vai īstenotas īpašā veidā. (3) Liecību nesniegšana nav vērtējama kā traucēšana noskaidrot patiesību lietā un izvairīšanās no pirmstiesas kriminālprocesa un tiesas. (4) Pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas un lēmuma par lietas nodošanu tiesai saņemšanas apsūdzētais var iesniegt tiesai tos lūgumus, kas radušies, iepazīstoties ar lietas materiāliem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

71.pants. Apsūdzētā tiesības pirmās instances tiesā Pirmās instances tiesā apsūdzētajam ir tiesības: 1) savlaicīgi uzzināt lietas iztiesāšanas vietu un laiku; 2) uzaicināt aizstāvi vai lūgt nodrošināt aizstāvja piedalīšanos tiesas sēdē; 3) pašam piedalīties krimināllietas iztiesāšanā un lietot valodu, kuru viņš prot, ja nepieciešams, bez atlīdzības izmantojot tulka palīdzību; 4) pieteikt noraidījumu; 5) lūgt, lai nomaina aizstāvi, ja pastāv likumā noteiktie šķēļi viņa līdzdalībai; 6) piekrist pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai tiesas sēdē; 7) izteikt savu viedokli par katru apspriežamo jautājumu, ja tas attiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem; 8) piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē, ja pierādījums attiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem; 9) pieteikt tiesai motivētu lūgumu izmantot šā panta 7. un 8.punktā minētās tiesības arī tad, ja izskatāmais jautājums vai pierādījums tieši neattiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem; 10) pieteikt lūgumus; 11) sniegt liecību; 12) uzstāties tiesas debatēs, ja nepiedalās aizstāvis; 13) teikt pēdējo vārdu; 14) saņemt tiesas nolēmuma kopiju un iepazīties ar tiesas sēdes protokolu, kā arī iesniegt par to rakstveida piezīmes, ko pievieno krimināllietas materiāliem; 15) pārsūdzēt tiesas nolēmumu likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

72.pants. Apsūdzētā tiesības apelācijas instances tiesā (1) Apsūdzētā tiesības apelācijas instances tiesā ir apsūdzētajam: 1) kurš iesniedzis apelācijas sūdzību; 2) par kura apsūdzību apelācijas protestu vai sūdzību iesniedzis prokurors vai cietušais; 3) kura intereses tiek tieši aizskartas ar apelācijas sūdzību daļā par cita apsūdzētā apsūdzību; 4) ja tiesnesis — procesa virzītājs to atzinis par nepieciešamu. (2) Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētajam ir tādas pašas tiesības kā pirmās instances tiesā, kā arī tiesības: 1) saņemt to apelācijas sūdzību vai protestu kopijas, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai apelācijas instances tiesā; 2) saņemt informāciju par sūdzību izskatīšanas laiku; 3) iesniegt iebildumus vai paskaidrojumus par apelācijas sūdzību vai protestu; 4) uzturēt un pamatot savu sūdzību vai atsaukt savu vai aizstāvja sūdzību. (3) Ja apelācijas instances tiesā sūdzība tiek izskatīta rakstveida procesā, apsūdzētajam ir tiesības: 1) saņemt tās apelācijas sūdzības vai tā protesta kopiju, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai apelācijas instances tiesā; 2) iesniegt iebildumus vai paskaidrojumus par saņemtajām apelācijas sūdzībām un protestu, kā arī iesniegt iebildumus pret lietas iztiesāšanu rakstveida procesā; 3) pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim; 4) saņemt informāciju par sūdzības un protesta izskatīšanas kārtību un nolēmuma pieejamības dienu; 5) atsaukt savu vai aizstāvja sūdzību. (4) Apsūdzētajam ir tiesības, sākot ar tiesas noteikto dienu, saņemt apelācijas instances tiesas nolēmuma kopiju un iesniegt kasācijas sūdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

73.pants. Apsūdzētā tiesības kasācijas instances tiesā (1) Apsūdzētā tiesības kasācijas instances tiesā ir apsūdzētajam: 1) kurš iesniedzis kasācijas sūdzību; 2) par kura apsūdzību kasācijas protestu vai sūdzību iesniedzis prokurors vai cietušais; 3) kura intereses tiek tieši aizskartas ar kasācijas sūdzību daļā par cita apsūdzētā apsūdzību; 4) ja tiesnesis — procesa virzītājs to atzinis par nepieciešamu. (2) Kasācijas instances tiesā līdz lietas iztiesāšanas uzsākšanai apsūdzētajam ir tiesības: 1) saņemt to kasācijas sūdzību vai protestu kopijas, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai kasācijas instances tiesā; 2) saņemt informāciju par sūdzību izskatīšanas laiku un kārtību; 3) iesniegt iebildumus vai paskaidrojumus par kasācijas sūdzību vai protestu; 4) uzaicināt aizstāvi. (3) Ja lieta tiek iztiesāta mutvārdu procesā tiesas sēdē, apsūdzētajam ir tiesības uzturēt vai atsaukt savu vai aizstāvja sūdzību un izteikt viedokli par citām sūdzībām, kuras bijušas par pamatu apsūdzētā statusa atzīšanai kasācijas instances tiesā, kā arī pieteikt noraidījumu. (4) Ja kasācijas instances tiesā sūdzība tiek izskatīta rakstveida procesā, apsūdzētajam ir tiesības: 1) saņemt to kasācijas sūdzību vai protestu kopijas, kas ir par pamatu viņa līdzdalībai kasācijas instances tiesā; 2) pieteikt noraidījumu; 3) iesniegt rakstveida iebildumus par citu personu sūdzībām; 4) pieteikt motivētu lūgumu par sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē viņa klātbūtnē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

74.pants. Apsūdzētā pienākumi Apsūdzētajam visās kriminālprocesa stadijās ir tādi paši pienākumi kā aizdomās turētajam.

75.pants. Personas tiesības, pret kuru notiek process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai (1) Personai, kura noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepieskaitāmības stāvoklī, bet saskaņā ar tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu var piedalīties kriminālprocesā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu, ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam, izņemot tiesības atteikties no aizstāvja un tiesības uzstāties tiesas debatēs. (2) Šā panta pirmajā daļā minētajai personai ir tiesības uz aizstāvja palīdzības apmaksāšanu no valsts līdzekļiem. (3) Ja saskaņā ar tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu persona nevar piedalīties kriminālprocesā, visas šīs personas tiesības uz aizstāvību īsteno tās aizstāvis un pārstāvis.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

76.pants. Personas tiesības, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata (1) Ja persona, pret kuru kriminālprocess izbeigts sakarā ar kriminālatbildības noilgumu vai amnestijas aktu, neatzīst savu vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tai ir tiesības iesniegt sūdzību par izmeklētāja vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu tajā tiesā, kurai ir piekritīga attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izskatīšana pirmajā instancē. (2) Sūdzības izskatīšanas laikā sūdzības iesniedzējam ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam pirmās instances tiesā, izņemot tiesības uz pēdējo vārdu un tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

77.pants. Personas tiesības, kura iestājas par mirušas personas reabilitāciju (1) Ja ar procesa virzītāja lēmumu ir izbeigts kriminālprocess uz nereabilitējoša pamata, pēc būtības atzīstot personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un persona pēc tam ir mirusi, šīs personas likumiskie pārstāvji, tuvinieki vai personas, kuru rīcībā ir fakti, kas liecina par mirušā nevainīgumu, var iestāties kriminālprocesā, lai panāktu mirušā reabilitāciju. (2) Šā panta pirmajā daļā minētajām personām ir tiesības pieprasīt kriminālprocesa turpināšanu, uzdodot pieteikumā minēto prasību aizstāvēšanu advokātam un nosakot viņa pilnvarojuma ietvarus. (3) Personai, kura pieprasījusi procesa turpināšanu, pirmstiesas procesā un tiesā ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam, izņemot tiesības uz pēdējo vārdu tiesā. (4) Pirmstiesas procesā un tiesā advokātam, kas īsteno pieteikumā minēto prasību aizstāvību, ir tādas pašas tiesības kā aizstāvim procesā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu, kad aizstāvamais nevar piedalīties procesā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

78.pants. Personas tiesības, pret kuru kriminālprocess izbeigts sakarā ar apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību (1) Ja kriminālprocess izbeigts sakarā ar to, ka persona nodarījumu, kam ir Krimināllikumā paredzēta nodarījuma sastāva pazīmes, izdarījusi, nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, izdarot aizturēšanu, atrodoties galējās nepieciešamības stāvoklī, attaisnota profesionālā riska rezultātā vai izpildījusi noziedzīgu pavēli vai noziedzīgu rīkojumu, bet šī persona apstrīd faktiskos apstākļus, tai ir tiesības iesniegt sūdzību par izmeklētāja vai prokurora lēmumu tajā tiesā, kurai ir piekritīga attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izskatīšana pirmajā instancē. (2) Sūdzības izskatīšanas laikā sūdzības iesniedzējam ir tādas pašas tiesības kā apsūdzētajam pirmās instances tiesā, izņemot tiesības uz pēdējo vārdu un tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

79.pants. Aizstāvis (1) Aizstāvis ir Latvijā praktizējošs advokāts, kas kriminālprocesā, noteiktā tā stadijā vai atsevišķā procesuālā darbībā īsteno tādas personas aizstāvēšanu, kurai ir tiesības uz aizstāvību. (2) Par aizstāvi kriminālprocesā var būt: 1) zvērināts advokāts; 2) zvērināta advokāta palīgs; 3) Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš ieguvis advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm; 4) ārvalsts advokāts (izņemot šīs daļas 3.punktā minēto) saskaņā ar Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu par juridisko palīdzību. (3) Aizstāvis piedalās lietā no vienošanās noslēgšanas brīža, ja aizstāvamā persona ieguvusi tiesības uz aizstāvību šajā likumā noteiktajā kārtībā. Aizstāvis nevar bez aizstāvamā piekrišanas atteikties no aizstāvēšanas, kas jāveic saskaņā ar vienošanos. (4) Valsts nodrošināts aizstāvis piedalās lietā no uzdevuma pieņemšanas brīža līdz kriminālprocesa pabeigšanai, izņemot gadījumus, kad viņš tiek uzaicināts nodrošināt aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā. Aizstāvības veikšana atsevišķā procesuālā darbībā neuzliek advokātam pienākumu uzņemties aizstāvību visā kriminālprocesā. (5) Advokāta kā aizstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis. (6) Aizstāvis nedrīkst uzņemties citas personas aizstāvēšanu vai sniegt tai juridisko palīdzību, ja tas ir pretrunā ar aizstāvamās personas interesēm, ar kuru vienošanās noslēgta agrāk. (7) Aizstāvis nedrīkst slēgt vienošanos par vairāku personu aizstāvēšanu vienā kriminālprocesā, ja starp šo personu aizstāvības interesēm pastāv pretrunas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.06.2008. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

80.pants. Aizstāvja uzaicināšana (1) Vienošanos ar advokātu par aizstāvību slēdz pati persona vai tās interesēs citas personas. (2) Procesa virzītāji neslēdz vienošanos par aizstāvību un nevar aicināt konkrētu advokātu par aizstāvi, bet nodrošina ieinteresēto personu ar nepieciešamo informāciju un dod tai iespēju izmantot sakaru līdzekļus aizstāvja uzaicināšanai. (3) Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, bet aizstāvja piedalīšanās ir obligāta vai persona vēlas aizstāvja piedalīšanos, procesa virzītājs paziņo attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam par nepieciešamību nodrošināt aizstāvja piedalīšanos kriminālprocesā. (4) Zvērinātu advokātu vecākais ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc procesa virzītāja pieprasījuma saņemšanas paziņo procesa virzītājam par konkrētā advokāta piedalīšanos kriminālprocesā.

(19.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2009.)

81.pants. Aizstāvja uzaicināšana atsevišķā procesuālā darbībā (1) Ja nav noslēgta vienošanās par aizstāvību vai aizstāvis, ar kuru noslēgta vienošanās, nevar ierasties procesuālās darbības veikšanai, procesa virzītājs uzaicina advokātu nodrošināt aizstāvību šādās atsevišķās procesuālās darbībās: 1) izmeklēšanas darbībās, kurās iesaistīts aizturētais; 2) lēmuma par atzīšanu par aizdomās turēto paziņošanā un aizdomās turētā pirmajā nopratināšanā; 3) ar drošības līdzekļa piemērošanu saistīto jautājumu izskatīšanā pie izmeklēšanas tiesneša. (2) Procesa virzītājs aizstāvības nodrošināšanai atsevišķā procesuālā darbībā uzaicina advokātu atbilstoši attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākā sastādītajam advokātu dežūru grafikam.

(19.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2009.)

82.pants. Aizstāvja tiesības un pienākumi, nodrošinot aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā (1) Nodrošinot aizturētā, aizdomās turētā vai apsūdzētā aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā, aizstāvim saistībā ar konkrēto procesuālo darbību ir tādas pašas tiesības un pienākumi, kādi būtu aizstāvim, ja viņš piedalītos visā procesā. (2) Aizstāvis gan pirms, gan pēc procesuālās darbības var tikties ar aizstāvamo personu, lai sagatavotos darbības veikšanai un apspriestu tās rezultātus. (3) Aizstāvim ir tiesības arī pēc darbības pabeigšanas un neatkarīgi no aizstāvamās personas izmantot aizstāvim noteiktās tiesības sūdzību iesniegšanā par amatpersonu rīcību un lūgumu pieteikšanā, ja tas tieši izriet no veiktās darbības un atbilst ar aizstāvamo personu saskaņotajai aizstāvības pozīcijai. (4) Aizstāvis aizturētajam, aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, izmantojot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, sniedz tiesisko informāciju un ieteikumus, kas nepieciešami, lai izraudzītos apstākļiem atbilstošu aizstāvības pozīciju un to īstenotu.

83.pants. Aizstāvja obligātā piedalīšanās (1) Aizstāvja piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā: 1) ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai vai rīcībnespējīgai personai, vai ierobežoti pieskaitāmai personai; 2) par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu; 3) ja tas tiek turpināts sakarā ar pieteikumu par mirušas personas reabilitāciju; 4) ja tiesības uz aizstāvību ir personai, kura fizisku vai psihisku trūkumu dēļ pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības; 5) ja tiesības uz aizstāvību ir analfabētam vai personai ar tik zemu izglītības līmeni, ka tā nevar pilnvērtīgi izmantot savas procesuālās tiesības. (2) Aizstāvja piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā, kas notiek vienošanās procesa kārtībā no brīža, kad tiek uzsāktas pārrunas ar apsūdzēto par vienošanās slēgšanu. (3) Iztiesāšanas laikā aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, ja lieta tiek skatīta apsūdzētā prombūtnē (in absentia).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

84.pants. Samaksa par aizstāvja palīdzību (1) Samaksu par aizstāvja palīdzību saskaņā ar vienošanos nodrošina persona, kura aizstāvi uzaicinājusi un parakstījusi vienošanos. (2) Advokātam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu personai, kura nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, samaksas apmēru un ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus, to apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(19.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.07.2008.)

85.pants. Tiesības uz atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja palīdzību (1) Tiesības uz atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja palīdzību, kas tādā gadījumā tiek segta no valsts līdzekļiem, ir: 1) personai, kuras mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju samaksu par aizstāvja palīdzību nodrošināt no saviem līdzekļiem; 2) personai, kura kriminālprocesā, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, nav vēlējusies aizstāvi. (2) Lēmumu par aizstāvja palīdzības apmaksāšanu no valsts līdzekļiem pieņem izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas procesā vai tiesa iztiesāšanā.

86.pants. Aizstāvja tiesības un pienākumi (1) Aizstāvim ir visas tiesības, kādas ir viņa aizstāvamajai personai attiecīgajā procesā, kā arī tiesības: 1) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt un saņemt personas aizstāvēšanai nepieciešamās ziņas; 2) piedalīties aizstāvamās personas nopratināšanā procesa veidam un stadijai atbilstošā kārtībā, piedalīties citās izmeklēšanas darbībās, par kuru veikšanu lūgumu pieteikusi persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai aizstāvis, kā arī piedalīties tajās izmeklēšanas darbībās, kurās aizstāvamā persona būtu tiesīga piedalīties, taču to nedara; 3) kriminālprocesos šā likuma 83.panta pirmajā daļā minētajos obligātās aizstāvības gadījumos iepazīties ar visiem lietas materiāliem no apsūdzības izsniegšanas brīža un saņemt šo materiālu kopijas; 4) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas iepazīties ar krimināllietas materiāliem un ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos materiālus; 5) uzstāties tiesas debatēs; 6) iesniegt pieteikumu par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. (2) Aizstāvis neaizvieto aizstāvamo personu, bet rīkojas tās interesēs. Tikai aizstāvamā persona pati pārstāv sevi procesuālajās darbībās, kurās tiek pausts tās subjektīvais viedoklis, un proti: 1) attieksmes izteikšanā pret aizdomām vai apsūdzību; 2) liecību sniegšanā; 21) vienkāāka procesa izvēlē; 3) pēdējā vārdā. (3) Aizstāvim ir tiesības bez īpašas procesa virzītāja atļaujas tikties ar aizturēto vai apcietināto aizstāvamo personu konfidencialitāti nodrošinošos apstākļos bez tikšanās reižu un ilguma ierobežojumiem, ja nepieciešams, pieaicinot tulku. Tādas tikšanās var notikt pilnvarotas amatpersonas vizuālās kontroles apstākļos, bet ārpus dzirdamības robežām. (31) Aizstāvim, kurš piedalās izmeklēšanas darbībās, ir tiesības: 1) uzdot jautājumus personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, lieciniekiem, cietušajiem, viņu pārstāvjiem, ekspertam, speciālistam; 2) iepazīties ar izmeklēšanas darbības protokolu un izdarīt rakstveida piezīmes šajā protokolā par pierakstu pareizību un pilnību; 3) lūgt, lai procesa virzītāja noraidītie jautājumi būtu ierakstīti izmeklēšanas darbību protokolā. (4) Ja ir konkrētas ziņas par faktiem, kas liecina, ka aizstāvis savas tiesības izmanto, lai novilcinātu kādu procesuālo darbību, vai apzināti pārkāpj savas tiesības, izmeklēšanas tiesnesis pēc procesa virzītāja ierosinājuma vai tiesa var ierobežot tikšanās ilgumu vai paredzēt, ka tikšanās noris apstākļos, kas izslēdz rakstveida materiālu vai citu priekšmetu nodošanu aizstāvamai personai. Par šāda lēmuma pieņemšanu paziņo Latvijas Zvērinātu advokātu padomei. (5) Aizstāvja pienākums ir izmantot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, kā arī visus likumā norādītos aizstāvības līdzekļus un paņēmienus, lai noskaidrotu, kādi ir attaisnojoši un atbildību mīkstinoši apstākļi personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, un sniegtu tai nepieciešamo juridisko palīdzību. (6) Pārsūdzot prokurora nolēmumu par procesa pabeigšanu, aizstāvis informē aizstāvamo personu. (7) Aizstāvis bez aizstāvamās personas piekrišanas nav tiesīgs izpaust ziņas, kas viņam darītas zināmas sakarā ar aizstāvības veikšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

87.pants. Apstākļi, kas liedz advokātam piedalīties kriminālprocesā (1) Advokāts nedrīkst uzņemties aizstāvību vai juridiskās palīdzības sniegšanu un viņam jāinformē aizstāvamā persona par nepieciešamību atsaukt vienošanos, ja tāda jau ir noslēgta, ja: 1) šajā lietā viņš ir sniedzis vai sniedz juridisko palīdzību personai, kuras intereses ir pretrunā ar tās personas interesēm, kura lūdz sniegt juridisko palīdzību šajā pašā lietā; 2) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 3) aizstāvamās personas intereses ir pretrunā ar advokāta vai to personu interesēm, ar kurām viņam ir radniecības attiecības līdz trešajai pakāpei, svainība līdz otrajai pakāpei vai ar kurām viņu saista laulība vai kopīga saimniecība; 4) advokāts agrāk šajā procesā bijis amatpersona, kas pilnvarota veikt kriminālprocesu; 5) konkrētā kriminālprocesa reģistrā ir ierakstīta amatpersona, ar kuru advokātam ir radniecības attiecības līdz trešajai pakāpei, svainība līdz otrajai pakāpei vai ar kuru viņu saista laulība vai kopīga saimniecība; 6) advokāts šajā procesā ir liecinieks vai cietušais. (2) Ja advokāts turpina darboties interešu konflikta situācijā, kriminālprocesā iesaistīta persona var izteikt advokātam noraidījumu, kuru izlemj procesa virzītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

88.pants. Atteikšanās no aizstāvja (1) Persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir tiesīga atteikties no aizstāvja. Šāda atteikšanās pieļaujama tikai pēc pašas personas iniciatīvas. Atteikšanās no aizstāvja nav šķērslis tam, lai kriminālprocesā piedalītos valsts apsūdzības uzturētājs un citas personas aizstāvis. (2) Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, atsakās no aizstāvja, tas fiksējams procesuālās darbības protokolā. Personai ar parakstu nepārprotami ir jāapliecina, ka atteikšanās no aizstāvja ir notikusi labprātīgi un pēc personas pašas iniciatīvas. Ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, bija izteikusi lūgumu par aizstāvja piedalīšanos, atteikšanās no aizstāvja var notikt vienīgi aizstāvja klātbūtnē. (3) No aizstāvja nevar atteikties šā likuma 83.panta pirmajā daļā minētās personas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

89.pants. Nepilngadīgā pārstāvis (1) Lai pilnvērtīgi nodrošinātu tādas nepilngadīgās personas tiesības un intereses, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kriminālprocesā var piedalīties tās pārstāvis. (2) Par pārstāvi var būt: 1) viens no likumiskajiem pārstāvjiem (māte, tēvs, aizbildnis, aizgādnis); 2) viens no vecvecākiem, pilngadīgs brālis vai pilngadīga māsa, ja nepilngadīgais dzīvojis kopā ar kādu no viņiem un attiecīgais tuvinieks par nepilngadīgo rūpējies; 3) bērnu tiesību aizsardzības institūcijas pārstāvis; 4) tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kura veic bērnu tiesību aizsardzības funkciju. (3) Pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties vai viņu nomaina ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā. Izlemjot šo jautājumu, procesa virzītājs ievēro šā panta otrajā daļā noteikto secību un konkrēto personu iespējas un vēlēšanos patiesi aizsargāt nepilngadīgā intereses. (4) Pārstāvim atļauj piedalīties kriminālprocesā no brīža, kad nepilngadīgais ieguvis tiesības uz aizstāvību un pieņemts lēmums par viņa pārstāvja piedalīšanos. (5) Lēmums jāpieņem nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darba dienu laikā. (6) Pārstāvis izbeidz savu līdzdalību kriminālprocesā, kad pārstāvamais sasniedz pilngadību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

90.pants. Nepilngadīgās personas pārstāvja tiesības aizstāvības realizēšanā (1) Ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai personai, tās pārstāvis ir tiesīgs: 1) zināt, kāds ir pārstāvamā procesuālais statuss un tiesības; 2) saņemt pārstāvamā statusu noteicošo lēmumu kopijas un informāciju par savām un pārstāvamā tiesībām; 3) iepazīties ar kriminālprocesa reģistru un pieteikt noraidījumus tajā ierakstītajām amatpersonām; 4) iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību un lēmumiem, pieteikt lūgumus tādā pašā kārtībā kā pašam pārstāvamajam; 5) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas, ja nepilngadīgajam piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, saņemt to tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kas attiecas uz pārstāvamajam izvirzīto apsūdzību un viņa personību, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem materiāliem; 6) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu); 7) saņemt informāciju par krimināllietas iztiesāšanas laiku un vietu jebkuras instances tiesā; 8) piedalīties slēgtās tiesas sēdēs; 9) iepazīties ar tiesas nolēmumiem tādā pašā kārtībā kā aizstāvim; 10) pārsūdzēt tiesas nolēmumus tādā pašā kārtībā un apjomā kā pašam pārstāvamajam; 11) uzaicināt aizstāvi aizstāvības tiesību realizācijai. (2) Ar procesa virzītāja piekrišanu pārstāvis var piedalīties tajās procesuālajās darbībās, kurās piedalās pārstāvamais.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

91.pants. Pārstāvis kriminālprocesā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu (1) Lai pilnvērtīgi nodrošinātu tādas personas tiesības un intereses, kura noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepieskaitāmības stāvoklī, kriminālprocesā var piedalīties tās pārstāvis. (2) Par pārstāvi var būt: 1) aizgādnis; 2) laulātais; 3) māte, tēvs vai aizbildnis; 4) viens no vecvecākiem, pilngadīgie — brālis vai māsa, dēls vai meita vai cits tuvinieks, ja persona dzīvo kopā ar viņu un viņš par to rūpējas; 5) pārstāvis no ārstniecības iestādes, kurā persona ārstējas; 6) bāriņtiesas (pagasttiesas) pārstāvis. (3) Pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties vai viņu nomaina ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā. Izlemjot šo jautājumu, procesa virzītājs ievēro šā panta otrajā daļā noteikto secību un konkrēto personu iespējas un vēlēšanos patiesi aizsargāt nepieskaitāmās personas intereses. (4) Kriminālprocesā var piedalīties arī tādas personas pārstāvis, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet ir uzsākts process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai, jo persona saslimusi ar psihiskiem traucējumiem pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. (5) Pārstāvim atļauj piedalīties kriminālprocesā no brīža, kad uzsākts process medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai un pieņemts lēmums par pārstāvja piedalīšanos. (6) Pārstāvis izbeidz savu līdzdalību kriminālprocesā, ja process tiek turpināts vispārējā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

92.pants. Pārstāvja tiesības procesā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu (1) Tādas personas pārstāvim, kura noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepieskaitāmības stāvoklī, ir tiesības: 1) saņemt informāciju par savām un pārstāvamā tiesībām; 2) iepazīties ar kriminālprocesa reģistru un pieteikt noraidījumus tajā ierakstītajām amatpersonām; 3) iesniegt sūdzības par amatpersonu rīcību un lēmumiem, pieteikt lūgumus tādā pašā kārtībā kā aizstāvim; 4) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas saņemt to tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kuri tieši attiecas uz pārstāvamā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem krimināllietas materiāliem; 5) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu); 6) saņemt informāciju par krimināllietas izskatīšanas laiku un vietu jebkuras instances tiesā; 7) piedalīties slēgtās tiesas sēdēs; 8) iepazīties ar tiesas nolēmumiem un tos pārsūdzēt tādā pašā kārtībā kā aizstāvim. (2) Šā panta pirmajā daļā minētās tiesības ir arī tādas personas pārstāvim, kura saslimusi ar psihiskiem traucējumiem pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

93.pants. Juridiskās personas pārstāvis procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu (1) Lai nodrošinātu juridiskās personas tiesības un intereses procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai sakarā ar tās interesēs izdarītu fiziskās personas noziedzīgu nodarījumu, kriminālprocesā var piedalīties juridiskās personas pārstāvis. (2) Par juridiskās personas pārstāvi var būt: 1) fiziskā persona saskaņā ar pilnvarām, kas noteiktas juridiskās personas darbību regulējošajos dokumentos; 2) fiziskā persona uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata. (3) Par juridiskās personas pārstāvi nevar būt persona, kura konkrētajā kriminālprocesā ir liecinieks vai cietušais vai kuras pašas vai tās tuvinieku personiskās intereses ir pretrunā ar pārstāvamās juridiskās personas interesēm. (4) Pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties vai viņu nomaina ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

94.pants. Juridiskās personas pārstāvja tiesības procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu (1) Juridiskās personas pārstāvim ir tādas pašas tiesības un procesuālie pienākumi kā apsūdzētajam. (2) Juridiskās personas pārstāvis savu tiesību pilnīgai realizācijai var uzaicināt advokātu. Advokāta darba samaksu nodrošina juridiskā persona.

6.nodaļa. Cietušais un viņa pārstāvība

95.pants. Personas, kuras var būt par cietušo (1) Cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. (2) Par cietušo kriminālprocesā nevar būt persona, kurai morāls aizskārums nodarīts kā noteiktas sabiedrības grupas vai daļas pārstāvim. (3) Ja persona mirusi, cietušais kriminālprocesā var būt pārdzīvojušais laulātais, kāds no mirušā augšupejošiem vai lejupejošiem radiniekiem, adoptētājs, pirmās pakāpes sānu līnijas radinieks.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

96.pants. Atzīšana par cietušo (1) Personu par cietušo atzīst izmeklētājs, prokurors vai izmeklēšanas grupas dalībnieks ar savu lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā. (2) Procesa virzītājs savlaicīgi informē personu par tās tiesībām tikt atzītai par cietušo kriminālprocesā. (3) Personu par cietušo var atzīt tikai ar pašas vai tās pārstāvja rakstveida piekrišanu. Persona, kura nevēlas būt par cietušo, iegūst liecinieka statusu. (4) Tiesa var atzīt personu par cietušo krimināllietas iztiesāšanā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam pirmās instances tiesā, ja tiesai pieteikts šāds lūgums. Tiesas lēmumu ieraksta protokolā, un tas nav pārsūdzams. (5) Ja cietušais miris pēc tiesas izmeklēšanas uzsākšanas pirmās instances tiesā vai laikā, kad lieta tiek izskatīta apelācijas instances tiesā, un tiesai ir pieteikts šā likuma 95.panta trešajā daļā minētās personas lūgums, tiesa var atzīt šo personu par cietušo. Tiesas lēmumu ieraksta protokolā, un tas nav pārsūdzams. Šādā gadījumā iztiesāšanu nesāk no jauna, bet cietušajam pēc viņa pieteikuma ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem un tiesas sēdes protokolu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. un 14.01.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.02.2010.)

97.pants. Cietušā tiesību vispārīgie principi (1) Cietušais, ņemot vērā viņam nodarīto morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantiskā zaudējuma apmērus, piesaka šā kaitējuma apmēru un izmanto savas procesuālās tiesības morālas un materiālas kompensācijas gūšanai. (2) Visas šā likuma 98., 99., 100. un 101.pantā minētās tiesības cietušais var īstenot tikai tajā kriminālprocesa daļā, kura tieši attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, ar kuru viņam nodarīts kaitējums. (3) Visās kriminālprocesa stadijās un visos tā veidos cietušajam ir tiesības piedalīties kriminālprocesā, lietojot valodu, kuru viņš prot, ja nepieciešams, bez atlīdzības izmantojot tulka palīdzību, kā arī tiesības neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem. (4) Cietušais — fiziskā persona savas tiesības var īstenot pats vai ar pārstāvja starpniecību. (5) Cietušā — juridiskās personas tiesības īsteno tās pārstāvis. (6) Cietušais vai viņa pārstāvis tiesību īstenošanas nodrošināšanai var uzaicināt šā likuma 79.panta otrajā daļā minēto personu juridiskās palīdzības sniegšanai. (7) Cietušais savas tiesības īsteno brīvprātīgi un paša izraudzītajā apjomā. Tiesību neizmantošana nekavē procesa norisi. (8) Cietušais visās procesa stadijās un visos tā veidos var izlīgt ar personu, kura radījusi viņam kaitējumu. Likumā paredzētajos gadījumos izlīgums ir pamats kriminālprocesa izbeigšanai. (9) Bez cietušā piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

98.pants. Cietušā tiesības pirmstiesas kriminālprocesā Cietušajam pirmstiesas kriminālprocesā ir tiesības: 1) iepazīties ar kriminālprocesa reģistru un pieteikt noraidījumu tajā ierakstītajām amatpersonām; 2) (izslēgts ar 12.03.2009. likumu); 3) iesniegt pieteikumus par izmeklēšanas un citu darbību veikšanu; 4) iepazīties ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu pirms tā nodošanas izpildei un iesniegt pieteikumu par tā grozīšanu, ja ekspertīze tiek izdarīta pēc viņa paša pieteikuma; 5) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu); 6) likumā noteiktajā kārtībā iesniegt sūdzības par kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas rīcību; 7) likumā noteiktajos gadījumos, termiņos un kārtībā pārsūdzēt procesuālos lēmumus pirmstiesas kriminālprocesā; 8) pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas saņemt to tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas, kuri tieši attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, ar kuru viņam nodarīts kaitējums, ja tās nav izsniegtas agrāk, vai ar prokurora piekrišanu iepazīties ar šiem krimināllietas materiāliem; 9) (izslēgts ar 19.01.2006. likumu); 10) pieteikt izmeklēšanas tiesnesim lūgumu iepazīstināt viņu ar speciālo izmeklēšanas darbību materiāliem, kuri netiek pievienoti krimināllietai (pirmdokumentiem). (2) Aptaujā un nopratināšanā cietušajam ir arī visas liecinieka tiesības un pienākumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

99.pants. Cietušā tiesības pirmās instances tiesā Pirmās instances tiesā cietušajam ir tiesības: 1) savlaicīgi uzzināt iztiesāšanas vietu un laiku; 2) pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam, atsevišķam tiesnesim, valsts apsūdzības uzturētājam un ekspertam; 3) pašam piedalīties krimināllietas izskatīšanā; 4) izteikt savu viedokli par katru apspriežamo jautājumu; 5) piedalīties katra tiesā pārbaudāma pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē; 6) iesniegt pieteikumus; 7) uzstāties tiesas debatēs; 8) iepazīties ar tiesas nolēmumu un tiesas sēdes protokolu; 9) pārsūdzēt tiesas nolēmumu likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2006.)

100.pants. Cietušā tiesības apelācijas instances tiesā (1) Ja pirmās instances tiesas nolēmums pārsūdzēts daļā par to noziedzīgu nodarījumu, ar kuru cietušajam nodarīts kaitējums, procesa virzītājs nosūta cietušajam saņemto apelācijas sūdzību kopijas, bet apelācijas instances tiesa paziņo par sūdzību izskatīšanas laiku, vietu un kārtību. (2) Tiesas sēdē cietušajam ir tādas pašas tiesības kā pirmās instances tiesā, kā arī tiesības uzturēt un pamatot savu sūdzību vai to atsaukt. (21) Ja pieņemts lēmums par lietas iztiesāšanu rakstveida procesā, cietušajam ir tiesības pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim, kā arī iesniegt iebildumus pret lietas iztiesāšanu rakstveida procesā. (3) Cietušajam ir tiesības tiesas noteiktajā dienā saņemt apelācijas instances tiesas nolēmumu un iesniegt kasācijas sūdzību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

101.pants. Cietušā tiesības kasācijas instances tiesā (1) Ja apelācijas instances tiesas nolēmums pārsūdzēts daļā par to noziedzīgu nodarījumu, ar kuru cietušajam nodarīts kaitējums, procesa virzītājs apelācijas instances tiesā nosūta cietušajam saņemto kasācijas sūdzību kopijas, bet kasācijas instances tiesa paziņo par sūdzību izskatīšanas laiku, vietu un kārtību. (2) Ja kasācijas instances tiesā sūdzība tiek izskatīta rakstveida procesā, cietušajam ir tiesības: 1) pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim; 2) iesniegt rakstveida iebildumus par citu personu sūdzībām; 3) pieteikt motivētu lūgumu par sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā atklātā tiesas sēdē viņa klātbūtnē. (3) Izskatot lietu mutvārdos notiekošā procesā tiesas sēdē, cietušajam ir tiesības pieteikt noraidījumus, uzturēt vai atsaukt savu sūdzību un izteikt viedokli par citām sūdzībām, kas bijušas par pamatu viņa dalībai kasācijas instances tiesā.

102.pants. Cietušais privātās apsūdzības lietā (1) Persona, kurai kaitējums radīts Krimināllikuma 130.pantā (izņemot ar vardarbību ģimenē saistītus gadījumus), 156., 157. un 158.pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma rezultātā, iesniedz sūdzību rajona (pilsētas) tiesai pēc savas dzīvesvietas un tiek atzīta par cietušo ar tiesneša lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu. (2) (Izslēgta ar 12.03.2009. likumu.) (3) Iztiesājot lietu tiesā, cietušajam ir šā likuma 99., 100. un 101.pantā noteiktās tiesības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

103.pants. Cietušā pienākumi (1) Cietušajam ir pienākums ierasties kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā. (2) Cietušajam nav pienākuma izmantot savas procesuālās tiesības un viņu nevar aicināt vai pakļaut piespiedu atvešanai, ja viņš netiek aicināts sakarā ar nepieciešamību piedalīties izmeklēšanas darbībā. (3) Cietušajam ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma nekavējoties rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi. Ar šo paziņojumu cietušais apņemas 24 stundu laikā saņemt kriminālprocesu veicošās amatpersonas nosūtītos sūtījumus un bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus minētos kriminālprocesuālos pienākumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

104.pants. Personas, kuras var būt cietušā — fiziskās personas pārstāvis (1) Cietušo — pilngadīgu fizisko personu var pārstāvēt jebkura pilngadīga un rīcībspējīga fiziskā persona uz cietušā pilnvarojuma pamata. (2) Ja kaitējums radīts nepilngadīgai personai, cietušo pārstāv: 1) māte, tēvs vai aizbildnis; 2) viens no vecvecākiem, pilngadīgs brālis vai pilngadīga māsa, ja nepilngadīgais dzīvojis kopā ar kādu no viņiem un attiecīgais tuvinieks par nepilngadīgo rūpējies; 3) bērnu tiesību aizsardzības institūcijas pārstāvis; 4) tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kura veic bērnu tiesību aizsardzības funkciju. (3) Ja kaitējums radīts personai, kura atzīta par rīcībnespējīgu, cietušo pārstāv tās aizgādnis vai kāda no šā panta otrajā daļā minētajām personām. (4) Šā panta otrajā un trešajā daļā minētajos gadījumos visas cietušā tiesības pilnībā pieder viņa pārstāvim un cietušais patstāvīgi tās īstenot nevar, izņemot nepilngadīgā tiesības sniegt liecību un izteikt savu viedokli. (5) Ja ir apgrūtināta vai citādi nav nodrošināta nepilngadīgā tiesību un interešu aizsardzība vai šā panta otrajā daļā minētie pārstāvji iesniedz motivētu lūgumu, procesa virzītājs pieņem lēmumu par advokāta kā nepilngadīgās cietušās personas pārstāvja uzaicināšanu. Izņēmuma gadījumā, ja citādi nav iespējams nodrošināt personas tiesību un interešu aizsardzību publiskās apsūdzības lietās, procesa virzītājs pieņem lēmumu par cietušā — pilngadīgas trūcīgas vai maznodrošinātas personas pārstāvja — advokāta uzaicināšanu. Šajos gadījumos advokātam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu samaksas apmēru un ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus, to apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. (6) Šā panta piektajā daļā paredzētajos gadījumos procesa virzītājs lēmumu par nepieciešamību nodrošināt pārstāvi kriminālprocesā paziņo attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam. Zvērinātu advokātu vecākais ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc procesa virzītāja pieprasījuma saņemšanas paziņo procesa virzītājam par konkrētā advokāta piedalīšanos kriminālprocesā. Procesa virzītājs procesuālajās darbībās, kuras veicamas nekavējoties un kurās iesaistīts cietušais, ja nepieciešams, advokātu pārstāvības nodrošināšanai uzaicina atbilstoši attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākā sastādītajam advokātu dežūru grafikam. (7) Noziedzīgā nodarījumā cietušai pilngadīgai trūcīgai vai maznodrošinātai personai, kurai nepieciešama juridiskā palīdzība, lai noskaidrotu savas tiesības un pienākumus privātās apsūdzības kriminālprocesa uzsākšanā un ar to saistīto procesuālo dokumentu sastādīšanā, vai kura atzīta par cietušo privātās apsūdzības lietā, — advokāta sniegto juridisko palīdzību ir tiesības pieprasīt normatīvajos aktos par valsts nodrošināto juridisko palīdzību noteiktajā kārtībā. (8) Nepilngadīgā vai rīcībnespējīgā cietušā pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā. (9) Procesa virzītājs, izlemjot jautājumu par atļauju personai piedalīties kriminālprocesā kā nepilngadīgā vai rīcībnespējīgā cietušā pārstāvim, ievēro šā panta otrajā daļā noteikto secību un konkrēto personu iespējas un vēlēšanos patiesi aizsargāt cietušā intereses.

(19.06.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

105.pants. Cietušā — juridiskās personas pārstāvība kriminālprocesā (1) Juridisko personu, kura atzīta par cietušo, var pārstāvēt fiziskās personas: 1) saskaņā ar likumā noteiktajām pilnvarām; 2) saskaņā ar pilnvarām, kas noteiktas juridiskās personas darbību regulējošajos dokumentos; 3) uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata. (2) Pārstāvim kriminālprocesā atļauj piedalīties pēc viņa pilnvarojuma iesniegšanas un pārbaudīšanas ar procesa virzītāja lēmumu, ko var uzrakstīt arī rezolūcijas veidā.

106.pants. Personas, kuras nevar būt cietušā pārstāvis (1) Cietušā pārstāvis nevar būt amatpersona, kura ierakstīta kriminālprocesa reģistrā. (2) Cietušā pārstāvis nevar būt persona, kura tieši vai netieši ieinteresēta lietas izlemšanā par labu kaitējumu radījušajai personai.

107.pants. Cietušās personas pārstāvja tiesības (1) Ja cietušais savas tiesības īsteno ar pārstāvja starpniecību, pārstāvim ir visas cietušā tiesības. (2) Piecpadsmit gadu vecumu sasnieguša nepilngadīgā cietušā pārstāvis izmanto tiesības kopā ar savu pārstāvamo.

108.pants. Juridiskās palīdzības sniegšana cietušajam (1) Cietušais vai viņa pārstāvis savu tiesību pilnīgai realizācijai var uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai. (2) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību nav advokātam, kas piedalās kā cietušā pārstāvis. (3) Juridiskās palīdzības sniedzējam ir tiesības piedalīties visās procesuālajās darbībās, kuras notiek ar cietušā līdzdalību, un pēc cietušā lūguma pilnīgi vai daļēji izmantot viņa tiesības. (4) Advokāta kā pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

7.nodaļa. Citas kriminālprocesā iesaistītās personas

109.pants. Liecinieks (1) Liecinieks ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā uzaicināta sniegt ziņas (liecināt) par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. (2) Pirmstiesas kriminālprocesā liecinieks ziņas sniedz aptaujā vai pratināšanā. Iztiesāšanā liecinieks ziņas sniedz tikai nopratināšanā. (3) Kā liecinieku procesa virzītājs var aicināt arī amatpersonu, kura pirmstiesas procesā ir vai bija pilnvarota veikt procesu, izņemot izmeklēšanas tiesnesi un prokuroru, ja tas uztur valsts apsūdzību konkrētajā kriminālprocesā.

110.pants. Liecinieka tiesības (1) Lieciniekam ir tiesības zināt, kādā kriminālprocesā viņš uzaicināts liecināt, kādai amatpersonai sniedz ziņas un kāds ir šīs amatpersonas procesuālais statuss. (2) Lieciniekam pirms aptaujas un pratināšanas ir tiesības no procesuālās darbības izpildītāja saņemt informāciju par savām tiesībām, pienākumiem un atbildību, ziņu fiksēšanas veidu, kā arī par tiesībām sniegt liecību viņam labi zināmā valodā, ja nepieciešams, izmantojot tulka pakalpojumus. (3) Lieciniekam ir tiesības: 1) izdarīt piezīmes un papildinājumus rakstveidā fiksētajās liecībās vai pieprasīt iespēju liecības uzrakstīt pašrocīgi valodā, kuru viņš prot; 2) neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem; 3) iesniegt sūdzību par aptaujas vai pratināšanas norisi pirmstiesas kriminālprocesa laikā; 4) iesniegt sūdzību izmeklēšanas tiesnesim par neattaisnotu privātās dzīves noslēpuma izpaušanu liecībās vai lūgt tiesu atsaukt jautājumus par privātās dzīves noslēpumu un pieprasīt, lai lūgumu ieraksta sēdes protokolā, ja tas tiek noraidīts; 5) juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu. (4) Bez liecinieka piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskiem līdzekļiem fiksētu viņa attēlu, ja vien tas nav nepieciešams noziedzīgā nodarījuma atklāšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

111.pants. Liecinieka pienākumi (1) Lieciniekam, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, jāsniedz tikai patiesas ziņas un jāliecina par visu, kas viņam zināms saistībā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Tiesības neliecināt ir tikai tām personām, kurām šāda procesuālā imunitāte noteikta Satversmē, šajā likumā un Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos. (2) Lieciniekam ir pienākums ierasties kriminālprocesu veicošās amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā, ja ir ievērota uzaicināšanas kārtība. (3) Liecinieks nedrīkst izpaust aptaujas un pratināšanas saturu, ja par tā neizpau-šanu ir īpaši brīdināts.

111.1 pants. Kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesības Ja procesuālo darbību rezultātā ir ierobežotas vai atņemtas īpašnieka vai likumīgā valdītāja tiesības rīkoties ar mantu un ja šai personai nav šajā likumā noteikto tiesību uz aizstāvību, šīs mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam personiski vai ar pārstāvja starpniecību ir tiesības: 1) mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu attieksmi pret pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz mantu; 2) iesniegt pieteikumus vai sūdzības par amatpersonu rīcību vai lēmumiem attiecībā uz mantu.

(12.03.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

112.pants. Advokāts kriminālprocesā (1) Ikvienai personai kriminālprocesā ir tiesības juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu. Advokāta darba samaksu nodrošina pati persona, izņemot šajā likumā minētos gadījumus. (2) Advokātam, kas sniedz juridisku palīdzību personai kriminālprocesā, ir tiesības no procesa virzītāja saņemt informāciju par krimināllietas būtību, kā arī kopā ar personu piedalīties izmeklēšanas darbībās, kuras notiek ar šīs personas līdzdalību, sniegt tai juridisku palīdzību, paskaidrojumus, pieteikt lūgumus un iesniegt pierādījumus.

113.pants. Speciālists (1) Speciālists ir persona, kura pēc kriminālprocesu veicošās amatpersonas aicinājuma sniedz tai palīdzību, izmantojot savas speciālās zināšanas vai darba iemaņas noteiktā jomā. (2) Amatpersona, kura uzaicinājusi speciālistu, informē viņu par to, kādā procesuālajā darbībā viņš ir aicināts sniegt palīdzību, par viņa tiesībām un pienākumiem, kā arī par atbildību par apzināti nepatiesas informācijas sniegšanu. (3) Speciālistam ir pienākums: 1) ierasties kriminālprocesu veicošās amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā, ja ir ievērota uzaicināšanas kārtība; 2) sniegt palīdzību, izmantojot savas zināšanas un iemaņas, bet neizdarot praktiskus pētījumus, izmeklēšanas darbības veikšanā, noziedzīga nodarījuma pēdu atrašanā, faktu un apstākļu izprašanā, kā arī izmeklēšanas darbības norises un rezultātu fiksēšanā; 3) vērst izmeklēšanas darbības veicēja uzmanību uz apstākļiem, kas ir nozīmīgi apstākļu atklāšanā un izprašanā; 4) neizpaust izmeklēšanas darbības saturu un rezultātus, ja par to neizpaušanu ir īpaši brīdināts. (4) Speciālistam ir tiesības dokumentā, kurā tiek fiksēta izmeklēšanas darbība, izdarīt piezīmes saistībā ar viņa veiktajām darbībām vai sniegto skaidrojumu.

114.pants. Personas — procesa virzītāja palīgi (1) Procesuālās darbības, kuras nav izmeklēšanas darbības un ir saistītas nevis ar lēmumu pieņemšanu, bet gan to izpildi, procesa virzītāja uzdevumā var veikt tiesneša palīgs, prokurora palīgs, tiesas sēdes sekretārs vai attiecīgās iestādes kancelejas darbinieks. (2) Izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras, tiesas un brīvības atņemšanas iestāžu tulki nodrošina personu tiesības lietot valodu, kuru tās prot. Procesa virzītājs var uzdot tulka pienākuma veikšanu citai personai, kura prot attiecīgo valodu. (3) Amatpersona, kura uzaicina tulku, informē viņu par tulka tiesībām un pienākumiem, kā arī par atbildību par nepatiesu tulkošanu vai atteikšanos tulkot. Par tiesībām un pienākumiem nav jāinformē tulks, kuram tulkošana ir profesionāls amata pienākums un kurš, uzsākot amata pildīšanu, savu atbildību ir apliecinājis ar parakstu.

115.pants. Apstākļi, kas ierobežo personu piedalīšanos kriminālprocesā (1) Speciālistam, tiesas sēdes sekretāram un tulkam jāinformē procesa virzītājs par apstākļiem, kuri var dot pamatu viņu veiktās procesuālās darbības objektivitātes apšaubīšanai. Procesa virzītājs lemj par viņu uzaicināšanu piedalīties kriminālprocesā vai atstādināšanu no kriminālprocesa. (2) Speciālista un tulka atstādināšanas pamats var būt arī nepietiekama profesionālā sagatavotība savu pienākumu veikšanai.

8.nodaļa. Kriminālprocesuālā imunitāte

116.pants. Kriminālprocesuālās imunitātes pamats (1) Kriminālprocesuālās imunitātes pamats ir Satversmē, šajā likumā, citos likumos un starptautiskajos līgumos noteikts personas, informācijas vai vietas īpašais tiesiskais statuss, kas garantē personai tiesības pilnīgi vai daļēji nepildīt kriminālprocesuālo pienākumu vai ierobežo tiesības veikt noteiktas izmeklēšanas darbības. (2) Personas kriminālprocesuālā imunitāte izriet no šīs personas: 1) krimināltiesiskās imunitātes, kas noteikta Satversmē vai starptautiskajos līgumos; 2) amata vai profesijas; 3) statusa konkrētajā kriminālprocesā; 4) radniecības. (3) Personai ir tiesības uz kriminālprocesuālo imunitāti, ja no tās pieprasītā informācija ir ar likumu aizsargāts: 1) valsts noslēpums; 2) profesionāls noslēpums; 3) komercnoslēpums; 4) privātās dzīves noslēpums. (4) Starptautiskajos līgumos noteiktais vietas īpašais tiesiskais statuss ierobežo amatpersonas tiesības iekļūt šādā vietā un izdarīt tur izmeklēšanas darbības.

117.pants. Kriminālprocesuālās imunitātes veidi (1) Kriminālprocesuālā imunitāte dod personai dažāda līmeņa priekšrocības kriminālprocesuālā pienākuma pildīšanā, proti: 1) pilnīgi atbrīvo personu no pienākuma piedalīties kriminālprocesā; 2) nosaka īpašu kārtību personas saukšanai pie kriminālatbildības; 3) aizliedz vai ierobežo piespiedu līdzekļu piemērošanu personai vai nosaka īpašu kārtību attiecībā uz to; 4) aizliedz vai ierobežo personas sakaru līdzekļu un korespondences kontroli; 5) atbrīvo personu no liecību sniegšanas pilnībā vai kādā daļā; 6) nosaka īpašu kārtību dokumentu izņemšanai. (2) Telpu īpašais tiesiskais statuss: 1) pilnīgi izslēdz iekļūšanu un izmeklēšanas darbību izdarīšanu šajās telpās; 2) nosaka īpašu kārtību, kādā saņemama atļauja iekļūšanai un izmeklēšanas darbību izdarīšanai šajās telpās; 3) ierobežo šajās telpās apskatāmos un izņemamos objektus.

118.pants. Diplomātiskā imunitāte (1) Diplomātiskā imunitāte atbrīvo ārvalstu diplomātus, viņiem pielīdzinātās personas un to ģimenes locekļus no kriminālās atbildības saskaņā ar Krimināllikumu un no visiem kriminālprocesuāliem pienākumiem. (2) Diplomātisko kurjeru nedrīkst aizturēt un apcietināt. (3) Personas tiesības uz diplomātisko imunitāti apliecina Ārlietu ministrijas izsniegta apliecība, kurā saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem norādīts uz attiecīgās personas privilēģijām un imunitāti. (4) Tādas personas statuss, kuras diplomātisko imunitāti apliecina ar ārvalsts izsniegtu diplomātisko pasi vai citu personu identificējošu dokumentu, noskaidrojams ar Ārlietu ministrijas starpniecību. (5) Diplomātiskās pārstāvniecības telpas, pārstāvniecības vadītāja rezidence, diplomātiskās pārstāvniecības arhīvi, dokumenti un oficiālā sarakste ir neaizskarami neatkarīgi no to atrašanās vietas. (6) Personu, kura bauda diplomātisko imunitāti, var saukt pie kriminālatbildības un tai drīkst uzlikt kriminālprocesuālos pienākumus vienīgi ar nosūtītājvalsts rakstveidā izteiktu piekrišanu. (7) Lūgumu atļaut ārvalsts diplomāta saukšanu pie kriminālatbildības ģenerālprokurors iesniedz Ārlietu ministrijai tālākai izlemšanai diplomātiskā ceļā.

119.pants. Konsulārā imunitāte (1) Konsulārā imunitāte ir starptautiskajos līgumos paredzētajām ārvalstu konsulārajām amatpersonām. (2) Konsulāro kurjeru nedrīkst aizturēt un apcietināt. (3) Personas tiesības uz konsulāro imunitāti apliecina Ārlietu ministrijas izsniegta apliecība, kurā saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem norādīts uz attiecīgās personas privilēģijām un imunitāti. (4) Bez konsulārās iestādes vai nosūtītājvalsts diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja piekrišanas nedrīkst iekļūt tajā konsulāro telpu daļā, kura tiek izmantota tikai konsulārās iestādes darba vajadzībām. (5) Konsulārās pārstāvniecības arhīvi, dokumenti un oficiālā sarakste ir neaizskarami neatkarīgi no to atrašanās vietas. (6) Nosūtītājvalsts var atteikties no jebkādas kriminālprocesuālās imunitātes. Šādam atteikumam jābūt izteiktam rakstveidā.

120.pants. Likumos garantētā valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte (1) Valsts prezidentam un Saeimas loceklim ir Satversmē noteiktā kriminālprocesuālā imunitāte. (2) Kriminālprocesu pret tiesnesi un tiesībsargu drīkst uzsākt tikai ģenerālprokurors. Tiesnesi vai tiesībsargu var saukt pie kriminālatbildības vai apcietināt tikai ar Saeimas piekrišanu. Lēmumu par tiesneša un tiesībsarga apcietināšanu, piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai pieņem īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis. Ja tiesnesis vai tiesībsargs ir notverts smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, lēmums par piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai nav nepieciešams, bet 24 stundu laikā ir jāinformē īpaši pilnvarotais Augstākās tiesas tiesnesis un ģenerālprokurors. (3) (Izslēgta ar 16.06.2009. likumu.) (4) Prokuroru var aizturēt, atvest piespiedu kārtā, pakļaut kratīšanai, apcietināt vai saukt pie kriminālatbildības likumā noteiktajā kārtībā, par to nekavējoties paziņojot ģenerālprokuroram. (5) Valsts drošības iestādes un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu var aizturēt, atvest piespiedu kārtā, pakļaut kratīšanai, izdarīt kratīšanu vai apskati tās dzīvojamās vai dienesta telpās, personiskajā vai dienesta transportlīdzeklī, kā arī saukt pie kriminālatbildības tikai ar ģenerālprokurora piekrišanu. Ja amatpersona ir notverta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šāda piekrišana nav nepieciešama, bet 24 stundu laikā ir jāinformē ģenerālprokurors un attiecīgās valsts drošības iestādes vai biroja vadītājs. (6) Lai varētu saukt pie kriminālatbildības personu, kurai ir kriminālprocesuālā imunitāte, prokurors iesniedz kompetentajai institūcijai ierosinājumu piekrišanas saņemšanai. (7) Ierosinājumā norāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļus, ciktāl tie kriminālprocesā noskaidroti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006., 22.11.2007., 12.03.2009. un 16.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

121.pants. Kriminālprocesuāli aizsargātie profesionālie noslēpumi (1) Nav ierobežojamas tiesības neliecināt un nav izņemami personiskie pieraksti: 1) garīdzniekam par grēksūdzē uzzināto; 2) aizstāvim un advokātam, kas sniedzis juridisko palīdzību jebkādā formā, par ziņām, kuras viņam konfidenciāli uzticējusi aizstāvamā persona; 3) tulkam, ko aizstāvības tiesību nodrošināšanai pieaicinājis advokāts un par ko rakstveidā paziņojis procesa virzītājam, norādot nepieciešamās ziņas par tulku: vārdu, uzvārdu, personas kodu, praktizēšanas vietu vai deklarēto dzīvesvietu. (2) Vienīgi ar Augstākās tiesas Senāta triju tiesnešu atļauju drīkst: 1) pratināt tiesnesi un izņemt viņa personiskos pierakstus par apspriedes istabas noslēpumu; 2) pratināt, izņemt dokumentus un pieprasīt ziņas par darbiniekiem, kuri veic tiešu detektīvdarbību noziedzīgā vidē, izlūkošanu vai pretizlūkošanu ārvalstīs. (3) Izmeklēšanas tiesneša atļauja nepieciešama: 1) slepenu un sevišķi slepenu valsts noslēpumu saturošu dokumentu apskatei un izņemšanai; 2) neatvērta testamenta apskatei, izņemšanai un šo testamentu apstiprinājušās personas pratināšanai par to; 3) lai nopratinātu darbinieku un personu, kura procesa virzītāja vai izmeklēšanas iestādes uzdevumā veic speciālās izmeklēšanas darbības, ja šī persona nevēlas sniegt liecības. (4) Ārstniecības iestāde ziņas par pacientu sniedz tikai pēc procesa virzītāja rakstveida pieprasījuma. (5) Pirmstiesas procesā pieprasīt no kredītiestādēm vai finanšu iestādēm to rīcībā esošās neizpaužamās ziņas vai dokumentus, kuri satur šādas ziņas, drīkst tikai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Pirmstiesas procesā pārraudzīt darījumus kredītiestāžu vai finanšu iestāžu klientu kontos uz noteiktu laiku drīkst tikai ar izmeklēšanas tiesneša atļauju. Pārraudzīt darījumu kredītiestādes vai finanšu iestādes klienta kontā var uz laiku līdz trim mēnešiem, bet, ja nepieciešams, šo termiņu uz laiku līdz trim mēnešiem var pagarināt izmeklēšanas tiesnesis.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.01.2006. un 14.01.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.02.2010.)

122. pants. Advokāta imunitāte (1) Nav atļauts: 1) pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā; 2) kontrolēt, veikt apskati vai izņemt dokumentus, kurus advokāts sastādījis, vai korespondenci, kuru viņš saņēmis vai nosūtījis, sniedzot juridisko palīdzību, kā arī izdarīt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus; 3) kontrolēt advokāta juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā. (2) Par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama aizstāvja vai advokāta nelikumīga darbība klienta interesēs, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā, kā arī darbība klienta nelikumīga nodarījuma veicināšanai.

Otrā sadaļa Pierādījumi un izmeklēšanas darbības

9.nodaļa. Pierādīšana un pierādījumi

123.pants. Pierādīšana Pierādīšana ir kriminālprocesā iesaistītās personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus.

124.pants. Pierādīšanas priekšmets (1) Pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti. (2) Kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un šajā likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā. (3) Saistītie fakti nav kriminālprocesā pierādāmie apstākļi, bet ir ar tiem saistīti un dod pamatu izdarīt secinājumu par pierādāmajiem apstākļiem. (4) Ar palīgfaktiem tiek pamatota kāda cita pierādījuma ticamība vai neticamība, kā arī iespējamība vai neiespējamība to izmantot pierādīšanā. (5) Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

125.pants. Fakta legālā prezumpcija (1) Bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītiem uzskatāmi šādi apstākļi, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais: 1) vispārzināmi fakti; 2) ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu citā kriminālprocesā konstatēti fakti; 3) likumā noteiktajā kārtībā fiksēts administratīvā pārkāpuma fakts, ja persona par to ir zinājusi; 4) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus normatīvajos aktos paredzētos pienākumus; 5) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus profesionālos un amata pienākumus; 6) mūsdienu zinātnē, tehnikā, mākslā vai amatniecībā vispārpieņemtu izpētes metožu pareizība. (2) Ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir pārkāpusi tiesiskā īpašnieka autortiesības, blakustiesības vai tiesības uz preču zīmi, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

126.pants. Pierādīšanas subjekti un pierādīšanas pienākums (1) Par pierādīšanas subjektiem uzskatāmas visas kriminālprocesā iesaistītās personas, kurām ar šo likumu uzlikts pienākums vai piešķirtas tiesības veikt pierādīšanu. (2) Pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam, bet tiesā — apsūdzības uzturētājam. (3) Ja kriminālprocesā iesaistīta persona uzskata, ka kāds no šā likuma 125.pantā prezumētajiem faktiem nav patiess, pienākums norādīt uz pierādījumiem par šā fakta neatbilstību īstenībai ir tai procesā iesaistītajai personai, kura to apgalvo. (4) Uz apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, kā arī uz alibi jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību saistībā ar šā nodarījuma izmeklēšanu, ja vien šādas ziņas jau nav iegūtas izmeklēšanā. Ja persona uz šādiem apstākļiem vai alibi nenorāda, apsūdzībai nav pienākuma pierādīt to neesamību, tiesai nav jādod to vērtējums spriedumā, bet personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies, nepamatoti turot to aizdomās, ja kriminālprocesa izbeigšana vai personas attaisnošana saistīta ar minēto apstākļu noskaidrošanu.

127.pants. Pierādījumi (1) Pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. (2) Kriminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. (3) Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā. (4) Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto šā panta trešajā daļā minētās ziņas, tai pievieno uzziņu par to, kura iestāde, kad un uz kādu laika periodu akceptējusi operatīvās darbības pasākumu veikšanu. Uzziņu procesa virzītājam izsniedz operatīvās darbības pasākuma veikšanu akceptējušās iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

128.pants. Pierādījumu ticamība (1) Pierādījuma ticamība ir kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe. (2) To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. (3) Nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem.

129.pants. Pierādījumu attiecināmība Pierādījumi ir attiecināmi uz konkrēto kriminālprocesu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši apstiprina kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību.

130.pants. Pierādījumu pieļaujamība (1) Kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā likumā noteiktajā kārtībā. (2) Par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas: 1) izmantojot vardarbību, draudus, šantāžu, viltu vai spaidus; 2) procesuālajā darbībā, ko veikusi persona, kurai saskaņā ar šo likumu nebija tiesību to veikt; 3) pieļaujot šajā likumā īpaši norādītos pārkāpumus, kas liedz konkrētā pierādījuma izmantošanu; 4) pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus. (3) Ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pieļaujot citus procesuālos pārkāpumus, uzskatāmas par ierobežoti pieļaujamām un var tikt izmantotas pierādīšanā tikai tādā gadījumā, ja pieļautie procesuālie pārkāpumi ir nebūtiski vai var tikt novērsti, tie nevarēja ietekmēt iegūto ziņu patiesumu vai ja to ticamību apstiprina pārējās procesā iegūtās ziņas. (4) Interešu konflikta situācijā iegūtie pierādījumi ir pieļaujami tikai tad, ja apsūdzības uzturētājs spēj pierādīt, ka interešu konflikts nav ietekmējis kriminālprocesa objektīvu norisi.

131.pants. Liecības (1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. (2) Liecība ir arī pirmstiesas izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts paskaidrojums par konkrētiem faktiem vai apstākļiem. (3) Ja personai šajā likumā noteiktajos gadījumos bija tiesības atteikties sniegt liecību un persona par to bija informēta, bet šo liecību tomēr sniedza, tad šī liecība vērtējama kā pierādījums.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

132.pants. Eksperta vai revidenta atzinums (1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt eksperta vai revidenta atzinums par faktiem un apstākļiem, kuru rakstveidā sniedz konkrētajā kriminālprocesā iesaistīts eksperts vai revidents. (2) Eksperta vai revidenta sniegtie paskaidrojumi par atzinumu vai sniegtās ziņas par faktiem vai apstākļiem ir eksperta vai revidenta liecība.

133.pants. Kompetentās institūcijas atzinums (1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt kontroles vai uzraudzības funkciju veicošās institūcijas rakstveida atzinums par kāda notikuma faktiem un apstākļiem, kuru ievērošanas kontroli vai uzraudzību atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei (pilnvarojumam) veic šī institūcija. (2) Par kompetentas institūcijas atzinumu kriminālprocesā uzskatāms arī inventarizācijas vai revīzijas akts, ko sastādījusi tam pilnvarotu kompetentu personu komisija. (3) Par kompetentas institūcijas atzinumu uzskatāma arī institūcijas izsniegta izziņa par faktiem un apstākļiem, kas ir šīs institūcijas rīcībā sakarā ar tās kompetenci un darbības virzieniem.

134.pants. Lietiskais pierādījums (1) Par lietisko pierādījumu kriminālprocesā var būt jebkura lieta, kas izmantota kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīks vai priekšmets, vai saglabājusi noziedzīga nodarījuma pēdas, vai arī jebkādā citā veidā satur ziņas par faktiem un ir izmantojama pierādīšanā. Viena un tā pati lieta var būt lietiskais pierādījums vairākos kriminālprocesos. (2) Ja lieta pierādīšanā izmantojama sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju, tā uzskatāma nevis par lietisko pierādījumu, bet par dokumentu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

135.pants. Dokuments (1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt dokuments, ja tas pierādīšanā izmantojams tikai sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju. (2) Dokuments var saturēt ziņas par faktiem rakstveida vai citā formā. Par dokumentiem pierādījuma nozīmē kriminālprocesā uzskatāmi arī datorizētās informācijas nesēji, ar skaņu un attēlu fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem izdarīti ieraksti, kuros saturiski fiksēto informāciju var izmantot kā pierādījumus.

136.pants. Elektroniskie pierādījumi Par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem elektroniskas informācijas formā, kas apstrādāta, uzglabāta vai pārraidīta ar automatizētas datu apstrādes ierīcēm vai sistēmām.

137.pants. Izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas Par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, kuras nostiprinātas izmeklēšanas darbību protokolos vai fiksētas citās šajā likumā noteiktajās formās.

10.nodaļa. Izmeklēšanas darbības

138.pants. Izmeklēšanas darbības (1) Izmeklēšanas darbības ir procesuālās darbības, kas vērstas uz ziņu iegūšanu vai jau iegūto ziņu pārbaudi konkrētajā kriminālprocesā. (2) Kriminālprocesa veikšanai pilnvarota amatpersona ir tiesīga izdarīt savu pilnvaru ietvaros tikai šajā likumā paredzētas izmeklēšanas darbības.

139.pants. Izmeklēšanas darbību veikšanas vispārīgie noteikumi (1) Iepriekš plānojamas izmeklēšanas darbības parasti veic laikā no pulksten 8.00 līdz 20.00. Gadījumos, kad izmeklēšanas darbība nav atliekama, jo tas var novest pie būtisku pierādījumu zaud<