Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 216 (1676), 01.07.1999., "Ziņotājs", 14, 22.07.1999.
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 16.06.1999. Stājas spēkā: 15.07.1999.
Attēlotā redakcija: 01.01.2015. - 31.12.2015. Spēkā esošā
Grozījumi:
08.11.2001. likums / LV, 166 (2553), 16.11.2001. / Stājas spēkā 01.01.2002. 21.10.2004. likums / LV, 178 (3126), 10.11.2004. / Stājas spēkā 11.11.2004. 08.02.2007. likums / LV, 33 (3609), 23.02.2007. / Stājas spēkā 01.03.2007. 14.10.2010. likums / LV, 174 (4366), 03.11.2010. / Stājas spēkā 17.11.2010. 03.07.2014. likums / LV, 140 (5200), 18.07.2014. / Stājas spēkā 01.08.2014. 11.12.2014. likums / LV, 251 (5311), 17.12.2014. / Stājas spēkā 01.01.2015.
Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:
Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm
I nodaļa Vispārīgie noteikumi
1.pants. Likumā lietotie termini
Likumā ir lietoti šādi termini:
1 ) preču zīme — apzīmējums, kuru lieto, lai kāda uzņēmuma preces atšķirtu no citu uzņēmumu precēm; izņemot īpaši norādītus gadījumus, šā likuma tekstā termini "preču zīmes, zīmes" ietver arī pakalpojumu zīmes un kolektīvās zīmes;
2 ) pakalpojumu zīme — apzīmējums, kuru lieto, lai kāda uzņēmuma pakalpojumus atšķirtu no citu uzņēmumu pakalpojumiem;
3) kolektīvā zīme — preču zīme vai pakalpojumu zīme, kuru lieto ražošanas, tirdzniecības vai pakalpojumu uzņēmumu apvienības, asociācijas vai tamlīdzīgas organizācijas preču vai pakalpojumu apzīmēšanai;
4 ) Parīzes konvencija — 1883.gada 20.marta Parīzes konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (1967.gada 14.jūlijā Stokholmā pieņemtajā redakcijā, ar 1979.gada 28.septembrī pieņemtajiem grozījumiem);
5) Parīzes savienība — Parīzes konvencijas dalībvalstu savienība;
6) atšķirtspēja — apzīmējuma raksturīgo īpašību kopums, kas nodrošina iespēju atšķirt ar šo apzīmējumu marķētās kāda uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem; apzīmējuma atšķirtspējas vērtējums ir atkarīgs ne tikai no paša apzīmējuma rakstura, bet arī no patērētāju uztveres un attiecīgo preču vai pakalpojumu rakstura;
7) preču zīmju starptautiskā reģistrācija (starptautiskā reģistrācija) — preču zīmju reģistrācija, kas veikta saskaņā ar 1891.gada 14.aprīļa Madrides nolīgumu par zīmju starptautisko reģistrāciju (1967.gada 14.jūlijā Stokholmā pieņemtajā redakcijā, ar 1979.gada 28.septembrī pieņemtajiem grozījumiem) (Madrides nolīgumu) vai saskaņā ar Madrides nolīguma par zīmju starptautisko reģistrāciju 1989.gada 27.jūnija protokolu (Madrides
1/26
II nodaļa Preču zīmes un tiesības uz tām
protokolu), vai saskaņā ar citu nolīgumu par preču zīmju starptautisko reģistrāciju, kas stājies spēkā attiecībā uz Latviju;
8) Preču un pakalpojumu starptautiskā klasifikācija (Nicas klasifikācija) — klasifikācija, kas iedibināta ar 1957.gada 15.jūnija Nicas nolīgumu par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju zīmju reģistrācijai;
9) Starptautiskais birojs — Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas Starptautiskais birojs, kas veic preču zīmju starptautisko reģistrāciju un kārto preču zīmju starptautisko reģistru;
10) ģeogrāfiskās izcelsmes norāde — ģeogrāfisks nosaukums vai cits apzīmējums, kuru lieto, tieši vai netieši norādot uz preču vai pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi, arī uz to raksturu vai īpašībām, kas saistītas ar šo izcelsmi.
2.pants. Likuma mērķis
(1) Šis likums regulē tiesiskās attiecības preču zīmju reģistrācijas, kā arī preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu lietošanas un aizsardzības jomā.
(2) Īpašie noteikumi par kolektīvajām zīmēm minēti šā likuma VII nodaļā; pārējos gadījumos, ja nav norādīts citādi, uz kolektīvo zīmi attiecas noteikumi par preču zīmēm vai pakalpojumu zīmēm.
(3) Preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu lietošanas un aizsardzības noteikumus reglamentē arī citi normatīvie akti.
(4) Latvijas fiziskās un juridiskās personas ir tiesīgas reģistrēt, lietot un aizsargāt preču zīmes, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kā arī citus komercdarbībā izmantojamus apzīmējumus citās valstīs saskaņā ar šo valstu likumiem un starptautiskajiem līgumiem, tajā skaitā arī Eiropas Kopienas teritorijā, ievērojot tajā noteikto preču zīmju reģistrācijas kārtību.
(5) Ja Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzēti noteikumi, kas atšķiras no šā likuma normām, piemērojami starptautisko līgumu noteikumi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
3.pants. Preču zīmes
Preču zīmi var veidot jebkurš apzīmējums, ko var grafiski attēlot un kas ļauj atšķirt viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem. It īpaši preču zīmes var būt:
1) vārdiskas — sastāv no burtiem, vārdiem, arī no personvārdiem, uzvārdiem, cipariem;
2) grafiskas — attēls, zīmējums, grafisks simbols, krāsas tonis, krāsu salikums;
3) telpiskas — telpisks apjoms, preces vai tās iesaiņojuma forma;
4) kombinētas — sastāv no iepriekšminēto elementu kombinācijām (preces etiķete u.tml.);
5) īpašu veidu jeb speciālas (skaņas vai gaismas signāli u.tml.).
4.pants. Tiesības uz preču zīmi un šo tiesību subjekti
(1) Tiesības uz preču zīmi var iegūt jebkura fiziskā vai juridiskā persona (turpmāk — persona). Katrai personai var piederēt viena preču zīme vai vairākas preču zīmes.
(2) Preču zīme var būt divu vai vairāku personu kopīpašums.
2/26
(3) Kolektīvā zīme ir vairāku uzņēmumu apvienības (asociācijas) īpašums.
(4) Komercdarbībā var lietot nereģistrētas preču zīmes. Preču zīmju aizsardzību bez to reģistrācijas vai ārpus tās regulē šā panta septītās daļas, šā likuma 8.panta un 9.panta trešās daļas 4.punkta noteikumi, kā arī citi normatīvie akti.
(5) Izņēmuma tiesības uz preču zīmi var nodrošināt ar Latvijas Republikas Patentu valdē (turpmāk — Patentu valde) veiktu preču zīmes reģistrāciju vai reģistrāciju, kas veikta saskaņā ar preču zīmju starptautiskās reģistrācijas noteikumiem un attiecas uz Latviju, kā arī ar reģistrāciju, kas veikta saskaņā ar Eiropas Kopienas preču zīmju reģistrācijas kārtību. Īpašie noteikumi, kas attiecas uz preču zīmju starptautisko reģistrāciju un starptautiski reģistrētām zīmēm, minēti šā likuma VIII nodaļā; pārējos gadījumos uz starptautiski reģistrēto preču zīmju spēkā esamību, lietošanu un aizsardzību attiecas noteikumi par Patentu valdē reģistrētajām preču zīmēm.
(6) Personai, uz kuras vārda preču zīme reģistrēta, ir izņēmuma tiesības aizliegt citām personām komercdarbībā izmantot šādus apzīmējumus:
1) jebkuru preču zīmei identisku apzīmējumu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski precēm vai pakalpojumiem, kuriem reģistrēta preču zīme;
2) jebkuru apzīmējumu, ja sakarā ar tā identiskumu vai līdzību preču zīmei un to preču vai pakalpojumu identiskumu vai līdzību, kuriem reģistrēta preču zīme un saistībā ar kuriem minēto apzīmējumu lieto, pastāv iespēja, ka attiecīgie patērētāji šo apzīmējumu sajauc ar preču zīmi vai uztver šo apzīmējumu kā tādu, kas saistīts ar preču zīmi.
(7) Neatkarīgi no šā panta sestās daļas noteikumiem Latvijā plaši pazīstamas preču zīmes (8.panta izpratnē) īpašniekam ir tiesības aizliegt komercdarbībā lietot jebkuru apzīmējumu, kurā sajaucami atveidota, imitēta, tulkota vai transliterēta plaši pazīstama preču zīme, saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski vai līdzīgi plaši pazīstamas preču zīmes precēm vai pakalpojumiem. Latvijā plaši pazīstamas preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt komercdarbībā lietot apzīmējumu, kurā atveidota, imitēta, tulkota vai transliterēta plaši pazīstama preču zīme, arī saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi plaši pazīstamas preču zīmes precēm vai pakalpojumiem, bet ar nosacījumu, ka minētā apzīmējuma lietošanu patērētāji var uztvert kā norādi uz saistību starp šīm precēm vai pakalpojumiem un plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieku un ka šāda lietošana var kaitēt plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieka interesēm.
(8) Saskaņā ar šā panta sestās un septītās daļas noteikumiem var aizliegt arī šādas darbības:
1) minēto apzīmējumu lietošanu (uzdrukāšanu, piestiprināšanu) uz precēm vai to iepakojuma;
2) preču piedāvāšanu, laišanu tirgū vai uzglabāšanu šādiem nolūkiem saistībā ar šiem apzīmējumiem;
3) pakalpojumu sniegšanu vai piedāvāšanu saistībā ar šiem apzīmējumiem;
4) preču importu vai eksportu saistībā ar šiem apzīmējumiem;
5) minēto apzīmējumu izmantošanu lietišķajos dokumentos un reklāmā.
(9) Ar nepieciešamajām izmaiņām piemērojot šā panta sestās, septītās un astotās daļas noteikumus, preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs aizliegt citām personām lietot arī apzīmējumus, kas nav paredzēti tieši preču vai pakalpojumu atšķiršanai (preču marķēšanai, preču vai pakalpojumu izcelsmes identifikācijai), ja tiek pierādīts, ka šāda apzīmējuma lietošana bez pienācīga attaisnojuma rada priekšstatu par saistību ar šo preču zīmi vai dod iespēju negodīgi izmantot preču zīmes atšķirtspēju vai reputāciju vai nodarīt tām kaitējumu.
(10) Ja reģistrēta un spēkā esoša preču zīme iekļauta vārdnīcā, enciklopēdijā vai citā līdzīgā uzziņu krājumā, radot iespaidu, ka tas ir sugasvārds (vispārīgs jēdziens) attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuriem tā reģistrēta, pēc preču zīmes īpašnieka pieprasījuma uzziņu krājuma izdevējs nodrošina, lai ne vēlāk kā nākamajā uzziņu krājuma izdevumā attiecīgajai preču zīmei būtu pievienota norāde, ka tā ir reģistrēta preču zīme. Šis noteikums ar nepieciešamajām izmaiņām piemērojams arī uzziņu krājumiem elektronisku datu bāzu formā.
(11) Tiesības uz preču zīmi, kas pamatojas uz reģistrāciju vai tās pieteikumu, tiesiskā režīma ziņā pielīdzināmas tiesībām uz kustamo mantu Civillikuma izpratnē, bet nevar būt par īpašuma prasības objektu. Šīs tiesības var nodot citām personām (tiesību pārņēmējiem) un var pāriet mantiniekiem.
(12) Izņēmuma tiesības uz reģistrēto preču zīmi pilnā apjomā, ieskaitot izņēmuma tiesības attiecībā pret citām
3/26
III nodaļa Preču zīmes reģistrācijas priekšnoteikumi
personām, stājas spēkā ar dienu, kad publicēts paziņojums par preču zīmes reģistrāciju. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
5.pants. Izņēmuma tiesību ierobežojumi
(1) Preču zīmes īpašnieks nav tiesīgs aizliegt citai personai komercdarbībā lietot šādas ziņas vai apzīmējumus, ja to lietošana atbilst godprātīgai ražošanas un komercdarbības praksei:
1) šīs personas pašas vārdu, uzvārdu un adresi;
2) šīs personas uzņēmuma nosaukumu, ja tā likumīga lietošana komercdarbībā uzsākta pirms attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma datuma (prioritātes datuma), un tā adresi;
3) patiesas norādes un ziņas par šīs personas preču un pakalpojumu veidu, kvalitāti, daudzumu, lietojumu (funkcionālo uzdevumu), vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču izgatavošanas un pakalpojumu sniegšanas laiku vai citām preču un pakalpojumu īpašībām;
4) minētā īpašnieka preču zīmi, ja tas ir nepieciešams, lai norādītu preču vai pakalpojumu lietojumu (funkcionālo uzdevumu), arī preču lietojumu piederumu vai rezerves daļu veidā.
(2) Preču zīmes īpašnieks nav tiesīgs aizliegt lietot preču zīmi saistībā ar precēm, kuras saimnieciskajā apritē Eiropas Ekonomikas zonā ar šo preču zīmi iekļāvis pats preču zīmes īpašnieks vai cita persona ar viņa piekrišanu.
(3) Šā panta otrās daļas noteikumus nepiemēro, ja preču zīmes īpašniekam ir pamatoti iemesli nepieļaut minēto preču tālāku apriti peļņas nolūkos, it īpaši, ja šo preču kvalitāte pēc to iekļaušanas saimnieciskajā apritē ir mainījusies vai preces ir bojātas.
(4) Izņēmuma tiesības neattiecas uz tādiem preču zīmes elementiem, kurus, atsevišķi ņemot, saskaņā ar šā likuma 6.panta pirmās daļas noteikumiem nevar reģistrēt kā preču zīmes.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
6.pants Absolūtie pamatojumi preču zīmes reģistrācijas atteikumam un atzīšanai par spēkā neesošu
(1) Kā preču zīmi nevar reģistrēt apzīmējumus (ja tie reģistrēti, reģistrāciju saskaņā ar šā likuma noteikumiem var atzīt par spēkā neesošu):
1) kas nevar veidot preču zīmi, tas ir, apzīmējumus, kas neatbilst šā likuma 3.panta noteikumiem;
2) kam trūkst jebkādas atšķirtspējas attiecībā uz pieteiktajām precēm vai pakalpojumiem;
3) kas sastāv vienīgi no tādiem apzīmējumiem vai norādēm, kuras var izmantot komercdarbībā, lai apzīmētu attiecīgo preču vai pakalpojumu veidu, kvalitāti, daudzumu, lietojumu (funkcionālo uzdevumu), vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču izgatavošanas vai pakalpojumu sniegšanas laiku vai citas preču vai pakalpojumu īpašības;
4) kas sastāv vienīgi no tādiem apzīmējumiem vai norādēm (vispārīgiem apzīmējumiem), kuras attiecībā uz pieteiktajām precēm vai pakalpojumiem kļuvušas vispārpieņemtas ikdienas valodā vai godprātīgās un vispāratzītās komercdarbības paražās;
5) kas sastāv tikai no formas, kuru tieši nosaka pašu preču veids (forma tieši izriet no preču rakstura) vai kura nepieciešama kāda tehniska efekta sasniegšanai, vai kura precēm piešķir būtisku vērtību;
6) kas ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību vai sabiedrībā pieņemtajiem morāles principiem;
7) kas var maldināt patērētājus par preču vai pakalpojumu raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi u. tml.;
4/26
8) kas ietver apzīmējumus, kuru reģistrācija noraidāma vai atzīstama par spēkā neesošu saskaņā ar Parīzes konvencijas 6—ter pantu, to skaitā Parīzes savienības dalībvalstu ģerboņus un karogus, to oficiālās proves (raudzes), kontroles un garantijas zīmes, kā arī starptautisko organizāciju emblēmas, karogus, nosaukumus un to saīsinājumus, ja nav attiecīgas kompetentu institūciju atļaujas;
9) kas bez Latvijas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegtas kompetentu institūciju atļaujas ietver valsts līmenī apstiprināto heraldiku, valsts apbalvojumus, valsts dienestu atšķirības zīmes, kā arī oficiālos proves (raudzes), kontroles, kvalitātes, garantijas un preču lietošanas drošuma apzīmējumus, kurus attiecībā uz tām pašām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem lieto Latvijā, vai citas zīmes ar augstu simbolisku vērtību, kā arī reliģiskos simbolus;
10) attiecībā uz vīniem — kas ietver ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai sastāv no ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kura apzīmē noteiktas izcelsmes vīnus, vai attiecībā uz destilētajiem alkoholiskajiem dzērieniem — kas ietver ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai sastāv no ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kura apzīmē noteiktas izcelsmes destilētos alkoholiskos dzērienus, ja vīniem vai destilētajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuriem pieteikta preču zīmes reģistrācija, nav attiecīgās izcelsmes;
11) kas paredzēti lauksaimniecības un pārtikas produktu apzīmēšanai un ietver attiecībā uz tiem pašiem lauksaimniecības vai pārtikas produktiem aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai sastāv no šādas aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ja produktiem, kuriem pieteikta preču zīmes reģistrācija, nav attiecīgās izcelsmes vai ja pieteiktā apzīmējuma izmantošana saistībā ar šiem produktiem ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem, kuri reglamentē lauksaimniecības un pārtikas produktu ģeogrāfisko norāžu un izcelsmes nosaukumu aizsardzību.
(2) Preču zīmi nereģistrē, bet, ja tā reģistrēta, šo reģistrāciju saskaņā ar šā likuma noteikumiem var atzīt par spēkā neesošu arī tad, ja zīmes reģistrācijas pieteikums iesniegts ar acīmredzami negodprātīgu nolūku.
(3) Preču zīmes reģistrāciju nevar atteikt uz šā panta pirmās daļas 2., 3. vai 4.punkta noteikumu pamata, kā arī nevar atzīt par spēkā neesošu uz šo pašu noteikumu pamata, ja zīmes lietošanas dēļ tā Latvijas attiecīgo patērētāju uztverē ieguvusi atšķirtspēju attiecībā uz reģistrācijai pieteiktajām precēm un pakalpojumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
7.pants. Agrāka preču zīme kā pamatojums reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu
(1) Preču zīmes reģistrāciju saskaņā ar šā likuma noteikumiem var atzīt par spēkā neesošu šādos gadījumos:
1) šī preču zīme ir identiska agrākai preču zīmei, un preces vai pakalpojumi, kuriem tā reģistrēta, ir identiski precēm vai pakalpojumiem, kuriem ir reģistrēta agrākā preču zīme;
2) sakarā ar šīs preču zīmes identiskumu vai līdzību citas personas agrākai preču zīmei un attiecīgo preču vai pakalpojumu identiskumu vai līdzību pastāv iespēja, ka attiecīgie patērētāji minētās zīmes sajauc vai uztver kā savstarpēji saistītas.
(2) Agrākas preču zīmes šā panta pirmās daļas izpratnē ir:
1) Latvijā spēkā esošas preču zīmes, kuras reģistrētas pēc nacionālās vai starptautiskās reģistrācijas procedūras vai kā Eiropas Kopienas preču zīmes (turpmāk — Kopienas preču zīme) saskaņā ar Padomes 2009.gada 26.februāra regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (Kodificēta versija) (Dokuments attiecas uz EEZ) (turpmāk — Padomes regula Nr. 207/2009), ja to reģistrācijas pieteikuma datums ir agrāks par apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma datumu, ņemot vērā arī zīmēm piešķirto prioritāti;
2) iepriekšējā punktā minēto preču zīmju reģistrācijas pieteikumi — ar nosacījumu, ka tās tiek reģistrētas. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
8.pants. Plaši pazīstama preču zīme kā pamatojums reģistrācijas atteikumam vai atzīšanai par spēkā neesošu
(1) Neatkarīgi no šā likuma 7.panta noteikumiem preču zīmes reģistrāciju var atteikt vai, ja tā reģistrēta, šo reģistrāciju saskaņā ar šā likuma noteikumiem atzīt par spēkā neesošu, ja šajā preču zīmē sajaucami atveidota, imitēta, tulkota vai transliterēta tāda preču zīme, kas, kaut arī nav reģistrēta, pirms pieteiktās (apstrīdētās) preču zīmes reģistrācijas pieteikuma datuma (vai prioritātes datuma, ja tai piešķirta prioritāte) ir bijusi Latvijā plaši pazīstama
5/26
IV nodaļa Preču zīmes reģistrācijas procedūra
preču zīme attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem.
(2) Papildus šā panta pirmās daļas noteikumiem preču zīmes reģistrāciju var atteikt vai atzīt par spēkā neesošu arī tad, ja preces vai pakalpojumi, kuriem pieteikta šīs zīmes reģistrācija, nav līdzīgi Latvijā plaši pazīstamas preču zīmes precēm vai pakalpojumiem, bet ar nosacījumu, ka pieteiktās (apstrīdētās) preču zīmes lietošanu saistībā ar šīm precēm vai pakalpojumiem patērētāji var uztvert kā norādi uz saistību starp šīm precēm vai pakalpojumiem un plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieku un ka šāda lietošana var kaitēt plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieka interesēm.
(3) Nosakot, vai preču zīme ir plaši pazīstama, ņem vērā šīs preču zīmes pazīstamību attiecīgajā patērētāju lokā, arī tādu pazīstamību Latvijā, kas radusies reklāmas pasākumu rezultātā vai citu tās popularitāti veicinošu apstākļu dēļ.
(4) Nosakot, kādos gadījumos reģistrācijai pieteiktam apzīmējumam vai reģistrētai preču zīmei piemērojami šā panta pirmās un otrās daļas noteikumi, ņem vērā Parīzes konvencijas 6-bis panta noteikumus par plaši pazīstamu preču zīmi, arī noteikumu, kas paredz nepieļaut plaši pazīstamas preču zīmes atveidošanu vai imitēšanu citas preču zīmes būtiskā daļā, un ar nepieciešamajām izmaiņām šos noteikumus attiecina arī uz pakalpojumu zīmēm.
(5) Šā panta pirmās un otrās daļas noteikumus par reģistrācijas atteikumu ekspertīzes procedūrā nepiemēro, ja preču zīme pieteikta reģistrācijai ar plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieka atļauju.
9.pants. Citas agrākas tiesības kā pamatojums preču zīmes reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu
(1) Preču zīmes reģistrāciju var atzīt par spēkā neesošu, arī pamatojoties uz to, ka šī preču zīme ir identiska vai līdzīga agrākai kolektīvai zīmei, kuras spēkā esamības termiņš beidzies pēdējo triju gadu laikā pirms apstrīdētās preču zīmes pieteikuma datuma.
(2) Preču zīmes reģistrāciju var atzīt par spēkā neesošu, arī pamatojoties uz to, ka šī preču zīme ir identiska vai līdzīga agrākai preču zīmei, kura bijusi reģistrēta identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem un kuras spēkā esamības termiņš reģistrācijas neatjaunošanas dēļ beidzies pēdējo divu gadu laikā pirms apstrīdētās preču zīmes pieteikuma datuma, izņemot gadījumu, kad agrākās preču zīmes īpašnieks devis atļauju apstrīdētās preču zīmes reģistrācijai vai nav lietojis savu preču zīmi.
(3) Preču zīmes reģistrāciju var atzīt par spēkā neesošu, arī pamatojoties uz to, ka cita persona pirms preču zīmes pieteikuma datuma (ņemot vērā arī tai piešķirto prioritātes datumu) ieguvusi Latvijā kādas citas tiesības, kuras ļauj aizliegt šīs preču zīmes lietošanu; reģistrāciju var apstrīdēt, pamatojoties arī uz šādām tiesībām:
1) personiskajām tiesībām, tas ir, tiesībām, kas saistītas ar sabiedrībā pazīstamas personas vārdu, uzvārdu, pseidonīmu, portretu, faksimilu, izņemot gadījumu, kad šī persona mirusi pirms 50 gadiem vai agrāk;
2) autortiesībām;
3) komerctiesībām, tas ir, tiesībām, kas saistītas ar identiskā vai līdzīgā uzņēmējdarbības nozarē lietotu firmas nosaukumu (komercapzīmējumu, masu saziņas līdzekļa nosaukumu, citu tamlīdzīgu apzīmējumu), ja tā godprātīga un likumīga lietošana komercdarbībā Latvijā uzsākta pirms preču zīmes pieteikuma datuma vai attiecīgi prioritātes datuma, vai Latvijā plaši pazīstamu Latvijas vai ārvalsts firmas nosaukumu (komercapzīmējumu, masu saziņas līdzekļa nosaukumu, citu tamlīdzīgu apzīmējumu);
4) citām rūpnieciskā īpašuma tiesībām, arī tiesībām, kas saistītas ar nereģistrētu preču zīmi vai citu apzīmējumu, kas lietots preču vai pakalpojumu atšķiršanai, arī domēna vārdu, ja nereģistrētā preču zīme, cits minētais apzīmējums vai domēna vārds pirms reģistrētās preču zīmes pieteikuma datuma (vai attiecīgi prioritātes datuma) godprātīgi lietots Latvijā komercdarbībā saistībā ar identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem tik ilgi un tādā apjomā, ka reģistrētās preču zīmes lietošana var maldināt patērētājus par attiecīgo preču vai pakalpojumu izcelsmi.
(4) Preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu ir tiesīga prasīt arī persona, kas ir šīs preču zīmes īpašnieks kādā no Parīzes savienības dalībvalstīm, ja Latvijā šo zīmi uz sava vārda reģistrējis īpašnieka aģents vai pārstāvis bez īpašnieka piekrišanas, izņemot gadījumu, kad pārstāvja vai aģenta rīcībai ir pietiekams attaisnojums.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
6/26
10.pants. Pieteikuma iesniegšana
(1) Persona, kas vēlas reģistrēt preču zīmi Latvijā, iesniedz Patentu valdē preču zīmes reģistrācijas rakstveida pieteikumu (turpmāk arī — pieteikums).
(2) Par preču zīmes pieteikšanu, reģistrāciju un citām šajā likumā noteiktajām darbībām jāmaksā nodeva. Nodevas apmēru nosaka Ministru kabinets.
(3) Par pieteikuma iesniegšanas dienu (pieteikuma datumu), ievērojot šā panta devītās daļas noteikumus, nosaka dienu, kad Patentu valdē saņemti dokumenti, kas ietver:
1) lūgumu reģistrēt preču zīmi;
2) ziņas, kas ļauj nepārprotami noteikt pieteicēju;
3) reģistrācijai pieteikto apzīmējumu (tā attēlu);
4) to preču un pakalpojumu sarakstu, kuriem pieprasīta preču zīmes reģistrācija.
(4) Vienā pieteikumā var pieprasīt tikai vienas preču zīmes reģistrāciju.
(5) Vienā pieteikumā var pieprasīt preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz vienu preci vai pakalpojumu, vairākām vai daudzām precēm vai pakalpojumiem, kā arī vienlaikus uz precēm un pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar Preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju (Nicas klasifikāciju) tie pieder pie vienas vai vairākām preču vai pakalpojumu klasēm. Preces un pakalpojumus sarakstā grupē pa klasēm atbilstoši šai klasifikācijai.
(6) Pieteikuma veidlapu un citas preču zīmes reģistrācijas procedūrai nepieciešamās veidlapas apstiprina Ministru kabinets.
(7) Pieteikumu iesniedz un visa preču zīmes reģistrācijas procedūras lietvedība un sarakste notiek latviešu valodā. Dokumentus svešvalodās drīkst iesniegt, ja tiem pievienots noteiktā kārtībā apliecināts tulkojums latviešu valodā.
(8) Pieteikumā var iekļaut pieteiktā apzīmējuma aprakstu, svešvalodā veidota vārdiska apzīmējuma tulkojumu, attiecīgas norādes, ja apzīmējuma raksturīga īpašība ir telpiskums, krāsas tonis vai krāsu salikums vai ja tas ir skaņas signāls, kā arī citus paskaidrojumus attiecībā uz apzīmējuma raksturu. Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos šādus paskaidrojumus var pieprasīt Patentu valde. Paskaidrojumi iesniedzami Patentu valdes noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt īsāks par vienu mēnesi.
(9) Pieteikumā iekļaujams dokuments, kas apliecina pieteikuma nodevas samaksu, arī papildnodevas samaksu, ja pieteikums attiecas uz vairāk nekā vienu Nicas klasifikācijas klasi. Dokumentu par nodevas samaksu, saglabājot sākotnējo pieteikuma datumu (šā panta trešā daļa), var pievienot mēneša laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas. Ja šis termiņš nokavēts, bet iesniegti visi pieteikuma datuma noteikšanai nepieciešamie dokumenti, par pieteikuma datumu uzskata dienu, kad iesniegts dokuments par nodevas, arī papildnodevas, samaksu.
(10) Ja pieteikumu iesniedz ar pārstāvja starpniecību, pieteikumam pievienojams dokuments, kas apliecina pārstāvja pilnvarojumu. Prasības attiecībā uz pārstāvības kārtību un pilnvarām nosaka Patentu likums, Civillikuma vispārīgie noteikumi par pilnvarojuma līgumu un attiecīgie Latvijai saistošu starptautisko līgumu noteikumi.
(11) Atbilstoši Patentu likuma noteikumiem par pārstāvību Patentu valdē ārvalsts pieteicējs iesniedz pieteikumu, kārto saraksti un veic visas turpmākās darbības Patentu valdē un, ja nepieciešams, Patentu valdes Apelācijas padomē tikai ar profesionāla patentpilnvarotā (preču zīmju aģenta) starpniecību.
(12) Pieteikumu paraksta pieteicējs vai viņa pilnvarots pārstāvis.
(13) Ja pieteikumu iesniedz, izmantojot Patentu valdes tīmekļa vietnē šim nolūkam izveidotu speciālu tiešsaistes formu, iesniedzēja personu identificē, lietojot vienotajā valsts un pašvaldību portālā www.latvija.lv pieejamos autentifikācijas līdzekļus.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 03.07.2014 likumu, kas stājas spēkā 01.08.2014.)
11.pants. Preču zīmes prioritāte
7/26
(1) Ikvienai personai, kas noteiktā kārtībā jebkurā Parīzes savienības dalībvalstī vai jebkurā citā valstī vai valstu savienībā, ar kuru Latvija ir noslēgusi vienošanos, kas paredz prioritātes tiesību atzīšanu, iesniegusi preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, vai šīs personas tiesību pārņēmējam sešu mēnešu laikā no šā pieteikuma datuma ir prioritātes tiesības arī Latvijā iesniegt šīs pašas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ir identiski vai arī ietilpst precēs un pakalpojumos, par kuriem bija iesniegts agrākais pieteikums.
(2) Pieteicējam, kas vēlas izmantot agrākā pieteikuma prioritātes priekšrocības (konvencijprioritāti), šī prasība jāiekļauj vēlākā pieteikuma iesniegumā, norādot agrākā pieteikuma datumu un valsti (reģionālo preču zīmju reģistrācijas iestādi), kurā tas iesniegts, kā arī pieteikuma numuru, ja tas vēlākā pieteikuma iesniegšanas brīdī zināms. Dokuments, kurš apliecina tiesības uz prioritāti, tas ir, agrākā pieteikuma kopija, kuras atbilstību oriģinālam apliecinājusi institūcija, kas šo pieteikumu pieņēmusi, iesniedzams vienlaikus ar vēlākā pieteikuma iesniegumu vai pievienojams tam triju mēnešu laikā no šā pieteikuma iesniegšanas dienas.
(3) Pieteicējs, kas oficiālā vai oficiāli atzītā starptautiskā izstādē Latvijā vai jebkurā Parīzes savienības dalībvalstī saistībā ar preču zīmi demonstrējis preces vai pakalpojumus, kuriem tiek pieprasīta preču zīmes reģistrācija, ir tiesīgs pieprasīt prioritātes tiesības šā panta septītās daļas izpratnē no pirmās dienas, kad šīs preces vai pakalpojumi demonstrēti minētajā izstādē, ja attiecīgās preču zīmes pieteikums iesniegts sešu mēnešu laikā no šīs dienas.
(4) Pieteicējam, kas vēlas izmantot šā panta trešajā daļā noteiktās priekšrocības (izstādes prioritāti), šī prasība jāiekļauj pieteikuma iesniegumā, norādot preču vai pakalpojumu pirmās demonstrēšanas dienu un izstādi. Dokuments, kurš apliecina tiesības uz prioritāti, tas ir, pierāda izstādē demonstrēto materiālu identitāti un to pirmās demonstrēšanas (saistībā ar šo preču zīmi) datumu un kuru izdevusi kompetenta izstādes institūcija, iesniedzams vienlaikus ar pieteikuma iesniegumu vai pievienojams tam triju mēnešu laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas.
(5) Izstādes prioritāte nepagarina šā panta pirmajā daļā noteikto termiņu.
(6) Nosakot, vai preču zīmes reģistrācijas pieteikumam piešķirama pieprasītā prioritāte, Patentu valde ņem vērā šā panta un Parīzes konvencijas 4. un 11.panta noteikumus, ar nepieciešamajām izmaiņām piemērojot tos arī attiecībā uz pakalpojumu zīmēm.
(7) Preču zīmes prioritāte (prioritātes tiesības) nozīmē to, ka, nosakot, kuras personas tiesības ir agrākas, preču zīmes reģistrācijas pieteikuma datuma vietā ņem vērā prioritātes datumu.
12.pants. Pieteikuma iepriekšējā izskatīšana
(1) Triju mēnešu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas Patentu valde veic pieteikuma iepriekšējo izskatīšanu, pārbaudot tā atbilstību šā likuma 10.panta prasībām un nosakot pieteikuma datumu (formālo prasību pārbaude). Ja pieteicējam saskaņā ar šā likuma 11.panta noteikumiem ir tiesības uz prioritāti, Patentu valde nosaka arī prioritātes datumu.
(2) Ja pieteikums neatbilst vai tikai daļēji atbilst šā likuma 10.panta prasībām, Patentu valde pieteicējam paziņo par to rakstveidā, pamatojot neatbilstību un nosakot triju mēnešu termiņu atbildes sniegšanai (trūkumu novēršanai). Paziņojuma nosūtīšanas brīdī pieteikuma iepriekšējās izskatīšanas termiņa skaitījumu aptur, un tas turpinās ar dienu, kad Patentu valdes noteiktajā termiņā saņemta pieteicēja atbilde vai izbeidzies tās sniegšanai noteiktais termiņš.
(3) Ja pieteikums sākotnēji neatbilst šā likuma 10.panta trešās daļas prasībām, kas attiecas uz pieteikuma datuma noteikšanai nepieciešamajiem dokumentiem, bet Patentu valdes noteiktajā termiņā pieteicējs šos trūkumus novērš, pieteikuma datumu nosaka ar dienu, kad Patentu valdē saņemti visi minētie dokumenti. Ja pēc Patentu valdes pieprasījuma pieteicējs nenovērš pieteikumā konstatētos trūkumus, pieteikumu uzskata par neiesniegtu un pieteicējam paziņo par to rakstveidā.
(4) Ja pieteicējs nav izpildījis prioritātes tiesību iegūšanai noteiktās prasības, prioritāte netiek piešķirta.
(5) Ja pieteikumā ir citi būtiski trūkumi un pēc attiecīgā pieprasījuma pieteicējs tos nenovērš, pieteikumu noraida un pieteicējam paziņo par to rakstveidā.
(6) Ja pieteikums atbilst šā likuma 10.panta prasībām (arī tad, ja sākotnēji konstatētie trūkumi ir novērsti), Patentu valde pieņem lēmumu par pieteikuma pieņemšanu ekspertīzei (pieteikuma akceptu) un pieteicējam nosūta par to rakstveida paziņojumu.
(7) (Izslēgta ar 21.10.2004. likumu.) (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
8/26
13.pants. Preču zīmes ekspertīze
(1) Triju mēnešu laikā no dienas, kad pieteikums pieņemts ekspertīzei, Patentu valde pārbauda pieteiktā apzīmējuma atbilstību šā likuma 3., 6 . u n 8.panta prasībām. Patentu valde ir tiesīga ekspertīzes gaitā pieprasīt no pieteicēja papildu materiālus un dokumentus, kas nepieciešami ekspertīzes veikšanai, nosakot to iesniegšanai triju mēnešu termiņu. Pieprasījuma nosūtīšanas brīdī ekspertīzes termiņa skaitījumu aptur, un tas turpinās ar dienu, kad Patentu valdes noteiktajā termiņā saņemta pieteicēja atbilde vai izbeidzies tās sniegšanai noteiktais termiņš.
(2) Ja, veicot ekspertīzi, tiek konstatēts, ka preču zīme nav reģistrējama vai tā ir reģistrējama ar šā panta piektajā vai sestajā daļā noteiktajiem ierobežojumiem, Patentu valde par to rakstveidā informē pieteicēju, nosakot viņam triju mēnešu termiņu paskaidrojumu (argumenti pret reģistrācijas atteikuma vai ierobežojumu pamatojumiem) iesniegšanai.
(3) Iespējami drīz pēc pieteicēja paskaidrojumu saņemšanas vai paskaidrojumu iesniegšanai noteiktā termiņa izbeigšanās Patentu valde pieņem lēmumu par preču zīmes reģistrācijas iespēju vai par reģistrācijas atteikumu. Lēmumu rakstveidā paziņo pieteicējam.
(4) Ja ekspertīzes rezultāts ir pozitīvs, Patentu valde pieņem lēmumu par preču zīmes reģistrāciju. Lēmumam pievieno uzaicinājumu samaksāt nodevu par preču zīmes reģistrāciju un publikāciju.
(5) Ja konstatēts, ka preču zīme nav reģistrējama tikai kādām noteiktām precēm vai pakalpojumiem, Patentu valde pieņem lēmumu par preču zīmes reģistrāciju pārējām pieteikumā ietvertajām precēm un pakalpojumiem (attiecībā uz ierobežotu preču un pakalpojumu sarakstu).
(6) Ja preču zīmē iekļauti šā likuma 5.panta ceturtajā daļā minētie elementi, kurus, atsevišķi ņemot, nevar reģistrēt kā preču zīmes, un pastāv iespēja, ka preču zīmes reģistrācija izraisīs šaubas par piešķirto tiesību apjomu, Patentu valde, zīmi reģistrējot, minētos elementus ar īpašu norādījumu (disklamāciju jeb izslēgumu no aizsardzības) var izslēgt no aizsardzības.
(7) Lēmumu par preču zīmes reģistrācijas atteikumu vai par reģistrāciju ar šā panta piektajā vai sestajā daļā minētajiem ierobežojumiem Patentu valde pienācīgi argumentē un pamato ar atsaucēm uz likuma noteikumiem.
(8) (Izslēgta ar 21.10.2004. likumu.) (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
14.pants. Pieteikuma atsaukšana, ierobežošana un grozīšana
(1) Jebkurā pieteikuma lietvedības stadijā pieteicējs ir tiesīgs atsaukt visu pieteikumu vai svītrot preces un pakalpojumus no pieteiktā preču un pakalpojumu saraksta, turklāt samaksātās nodevas netiek atmaksātas.
(2) Papildus šā panta pirmajā daļā minētajiem grozījumiem pieteikumā var izdarīt tikai tādus grozījumus, precizējumus vai labojumus, kas būtiski nemaina pašu preču zīmi un nepaplašina pieteikto preču un pakalpojumu sarakstu. Grozījumus, precizējumus un labojumus visā pieteikuma lietvedības gaitā ir tiesīga pieprasīt Patentu valde. Grozījumus un precizējumus pieteikumā, izņemot acīmredzamu kļūdu labojumus un nepieciešamos grozījumus attiecībā uz pieteicēja vai pārstāvja vārdu (nosaukumu) un adresi, pieteicējs pēc savas iniciatīvas ir tiesīgs iesniegt līdz dienai, kad Patentu valdē tiek pieņemts lēmums par pieteikuma akceptu. Pēc pieteicēja iniciatīvas iesniegtos pieļaujamos grozījumus Patentu valde ņem vērā pieteikuma izskatīšanas procedūrā, ja samaksāta attiecīga nodeva. Patentu valdes pieļautās kļūdas tiek izlabotas bez maksas.
(3) Grozījumus, kas Patentu valdē saņemti pēc reģistrācijas ziņu sagatavošanas publikācijai, uzskata par grozījumiem reģistrācijas ziņās, un tiem piemēro šā likuma 17.panta otrās daļas noteikumus.
(4) Ja reģistrācijas procedūras gaitā, izņemot šā likuma 12.panta trešajā daļā un 13.panta otrajā daļā minētos gadījumus, pieteicējs noteiktā laikā neatbild uz Patentu valdes pieprasījumu vai nesamaksā attiecīgo nodevu un nav lūdzis termiņa pagarinājumu, pieteikumu uzskata par atsauktu un pieteicējam paziņo par to rakstveidā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
15.pants. Pieteikuma sadalīšana
(1) Preču zīmes reģistrācijas pieteikumu var sadalīt divos vai vairākos pieteikumos, pieteiktās preces un pakalpojumus sadalot starp sākotnējo pieteikumu un nodalīto pieteikumu (pieteikumiem). Nodalītais pieteikums
9/26
saglabā sākotnējā pieteikuma datumu un prioritāti.
(2) Lūgumu par pieteikuma sadalīšanu pieteicējs ir tiesīgs iesniegt, iekams Patentu valde nav pabeigusi sagatavot reģistrācijai un publikācijai preču zīmi un ziņas par to.
(3) Iesniedzot Patentu valdē lūgumu par pieteikuma sadalīšanu, pieteicējs norāda, kuras preces un pakalpojumi atstājami sākotnējā pieteikumā, un katru nodalīto pieteikumu noformē atbilstoši visām šā likuma 10.panta prasībām par pieteikuma saturu, samaksājot visas jauna pieteikuma gadījumā noteiktās nodevas. Par sākotnējo pieteikumu samaksātā nodeva netiek atmaksāta un netiek attiecināta uz nodalīto pieteikumu. Ja triju mēnešu laikā no dienas, kad Patentu valde saņēmusi lūgumu par pieteikuma sadalīšanu, pieteicējs nav iesniedzis noteiktos dokumentus un materiālus attiecībā uz nodalīto pieteikumu vai nav samaksājis noteikto nodevu, lūgumu par pieteikuma sadalīšanu uzskata par atsauktu un pieteicējam paziņo par to rakstveidā.
(4) Nodalītā pieteikuma izskatīšana notiek saskaņā ar šā likuma 12. un 13.panta prasībām. Pēc tam, kad ziņas ir sagatavotas reģistrācijai un publikācijai, lūgumu par pieteikuma sadalīšanu nevar atsaukt.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
16.pants. Preču zīmes reģistrācija, publikācija un apliecības izsniegšana
(1) Iespējami īsā laikā pēc pozitīva lēmuma pieņemšanas attiecībā uz ekspertīzes rezultātiem, ja pieteicējs samaksājis noteikto nodevu, Patentu valde preču zīmi un ziņas par to sagatavo reģistrācijai un publikācijai.
(2) Preču zīmes reģistrācija Valsts preču zīmju reģistrā notiek vienlaikus ar tās publikāciju Patentu valdes oficiālajā izdevumā. Šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās tiesiskās sekas attiecībā uz preču zīmes reģistrācijas datiem iestājas ar Patentu valdes oficiālajā izdevumā norādīto publikācijas dienu neatkarīgi no tā, vai publikācija ir papīra vai elektroniskā formā Patentu valdes mājaslapā internetā.
(3) Pēc preču zīmes reģistrācijas un publikācijas Patentu valde preču zīmes īpašniekam izsniedz noteikta parauga preču zīmes reģistrācijas apliecību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
17.pants. Valsts preču zīmju reģistrs
(1) Patentu valde kārto Valsts preču zīmju reģistru (turpmāk — Reģistrs), kurā iekļauj reģistrēto preču zīmi (tās attēlu), ziņas par preču zīmes īpašnieku un pārstāvi, ja tāds ir iecelts, pieteikuma datumu (prioritātes datumu), zīmes reģistrācijas datumu, publikācijas datumu, to preču un pakalpojumu sarakstu, uz kuriem attiecas zīmes reģistrācija, kā arī citas ziņas, kuras nosaka Patentu valde.
(2) Preču zīmes īpašnieks nekavējoties paziņo Patentu valdei par grozījumiem vai konstatētajām kļūdām ziņās, kas attiecas uz preču zīmes reģistrāciju, par īpašnieka vārda (nosaukuma) maiņu, par pārstāvja maiņu, par vēlēšanos svītrot preces vai pakalpojumus no preču un pakalpojumu saraksta vai par vēlēšanos mainīt nebūtiskus (sekundārus) elementus pašā preču zīmē. Grozījumi vai labojumi nedrīkst skart zīmes būtību, ietekmēt tās atšķirtspēju, paplašināt preču zīmes tiesību apjomu, grozīt noteikto prioritāti vai izraisīt patērētāju maldinājuma iespēju. Ja samaksāta noteiktā nodeva, Patentu valde pieļaujamos grozījumus iekļauj Reģistrā, paziņojumu par izdarītajiem grozījumiem publicē savā oficiālajā izdevumā un nosūta zīmes īpašniekam pievienošanai preču zīmes reģistrācijas apliecībai. Patentu valdes pieļautās kļūdas tiek izlabotas bez maksas.
(3) Reģistra ieraksti tādā apjomā, kādā to paredz šā panta pirmās daļas noteikumi, pēc to publikācijas ir pieejami jebkurai personai. Par noteiktu samaksu Patentu valde izsniedz arī Reģistra ziņu izrakstus.
17.1 pants. Apelācija par Patentu valdes lēmumu un tās virzība
(1) Ja pieteicējs vai cits Patentu valdes lēmuma adresāts (preču zīmes īpašnieks, bijušais īpašnieks, īpašuma tiesību pārņēmējs, licenciāts) nepiekrīt Patentu valdes lēmumam, kas pieņemts attiecībā uz pieteikuma iepriekšējās izskatīšanas vai preču zīmes ekspertīzes rezultātiem, vai lēmumam, kas pieņemts citā ar preču zīmes reģistrāciju saistītā procedūrā, viņš ir tiesīgs triju mēnešu laikā no lēmuma saņemšanas dienas, samaksājot attiecīgu nodevu, iesniegt Patentu valdei motivētu rakstveida apelāciju. Apelācijas iesniegšana aptur Patentu valdes lēmuma izpildi.
(2) Patentu valde nekavējoties atceļ vai groza attiecīgo lēmumu, ciktāl tā atzīst iesniegto apelāciju par pamatotu.
10/26
(3) Ja lēmuma atcelšana vai grozīšana var skart trešās personas tiesības vai tiesiskās intereses vai ja divu nedēļu laikā pēc apelācijas iesniegšanas lēmums nav atcelts vai grozīts šā panta otrajā daļā paredzētajā kārtībā, Patentu valde apelāciju nodod izskatīšanai Patentu valdes Apelācijas padomei (turpmāk — Apelācijas padome).
(4) Ja Patentu valdes lēmums saskaņā ar šā panta otro daļu ir atcelts vai grozīts un tas apmierina apelācijas iesniedzēju, viņš atsauc apelāciju. Par apelācijas iesniegšanu samaksātā nodeva atmaksājama Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.
(5) Ja lēmuma grozījumi apelācijas iesniedzēju neapmierina, viņš par to triju mēnešu laikā no grozītā lēmuma saņemšanas dienas paziņo Patentu valdei, kas apelāciju nekavējoties nodod Apelācijas padomei.
(6) Līdz izskatīšanai Apelācijas padomē apelācijas iesniedzējs ir tiesīgs iesniegto apelāciju precizēt vai papildināt. (21.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
18.pants. Iebildumi pret preču zīmes reģistrāciju
(1) Triju mēnešu laikā no preču zīmes publikācijas dienas, samaksājot attiecīgu nodevu, ieinteresētās personas var iesniegt iebildumus pret preču zīmes reģistrāciju. Iebildumi iesniedzami Apelācijas padomē rakstveidā, pienācīgi argumentējami un pamatojami ar atsaucēm uz likuma noteikumiem. Pēc minētā termiņa izbeigšanās iebilduma iesniedzējs nav tiesīgs grozīt (paplašināt) sākotnējo iebilduma tiesisko pamatojumu, bet līdz Apelācijas padomes lēmuma pieņemšanai viņš var iesniegt papildu dokumentus un materiālus, kas apstiprina (precizē) apstākļus, uz kuriem pamatots iebildums.
(2) Iebildumu var iesniegt jebkura persona, ja reģistrētā preču zīme neatbilst šā likuma 3.panta noteikumiem vai ja preču zīmes reģistrācija atzīstama par spēkā neesošu saskaņā ar 6.panta noteikumiem, vai ja piemērojami 9.panta trešās daļas 1.punkta noteikumi.
(3) Iebildumu, kas pamatots ar šā likuma 7. vai 8.panta noteikumiem vai 9.panta pirmās, otrās daļas, trešās daļas 2., 3. vai 4.punkta vai ceturtās daļas noteikumiem, var iesniegt personas, kas ir attiecīgajos noteikumos minēto agrāko preču zīmju, plaši pazīstamu preču zīmju vai citu agrāko tiesību īpašnieki (to tiesību pārņēmēji) vai viņu pārstāvji.
(4) Iebildumu, kas pamatots ar šā likuma 8.panta vai 9.panta pirmās, otrās daļas, trešās daļas 2., 3. vai 4.punkta noteikumiem, papildus šā panta trešajā daļā minētajām personām var iesniegt arī profesionālās apvienības un ražotāju, tirdzniecības vai pakalpojumu sniedzēju apvienības, kuru statūti paredz šo apvienību biedru (locekļu) ekonomisko interešu aizsardzību, kā arī organizācijas un institūcijas, kuru uzdevums saskaņā ar to statūtiem ir patērētāju tiesību aizsardzība.
(5) Apelācijas padome iepazīstina apstrīdētās preču zīmes īpašnieku ar iesniegtajiem iebildumiem un nosaka triju mēnešu termiņu atbildes iesniegšanai.
(6) Ja likumā noteiktajā termiņā iebildums nav iesniegts, preču zīmes reģistrāciju var apstrīdēt tikai tiesā.
19.pants. Apelāciju un iebildumu izskatīšana
(1) Saskaņā ar šā likuma 17.1 panta noteikumiem iesniegtās apelācijas un saskaņā ar 18.panta noteikumiem iesniegtos iebildumus izskata Apelācijas padome, kas izveidota atbilstoši Patentu likuma noteikumiem.
(2) Apelāciju izskata triju mēnešu laikā no dienas, kad tā saņemta Patentu valdē. Ja Patentu valdes lēmums ir grozīts šā likuma 17.1 panta otrajā daļā paredzētajā kārtībā, bet apelācija nav atsaukta, to izskata ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no 17.1 panta piektajā daļā paredzētā paziņojuma saņemšanas dienas.
(3) Iebildumu izskata triju mēnešu laikā no apstrīdētās preču zīmes īpašnieka atbildes saņemšanas dienas vai no dienas, kad izbeidzas atbildes iesniegšanas termiņš. Ja iesniegts iebildums, kas pamatots ar šā likuma 7.panta noteikumiem, un apstrīdētajai preču zīmei pretstatīta agrāka preču zīme, kura vēl nav reģistrēta, pēc iebilduma iesniedzēja lūguma iebilduma izskatīšanu var atlikt, līdz pretstatītā preču zīme tiek reģistrēta un publicēta. Ja pirms iebilduma izskatīšanas iesniegta prasība tiesā par iebildumā pretstatītās preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu vai par šīs preču zīmes reģistrācijas atcelšanu un ja no šīs reģistrācijas spēkā esamības var būt atkarīgs iebilduma izskatīšanas rezultāts, Apelācijas padomes lietvedību iebilduma lietā aptur līdz prasības izspriešanai.
(4) Uz Apelācijas padomes sēdi, kurā izskata apelāciju par Patentu valdes lēmumu, uzaicina apelācijas iesniedzēju vai viņa pārstāvi un, ja Apelācijas padomes lēmums var skart trešo personu, — arī šo personu vai tās
11/26
pārstāvi. Uz Apelācijas padomes sēdi, kurā izskata iebildumu pret preču zīmes reģistrāciju, uzaicina iebilduma iesniedzēju vai viņa pārstāvi un apstrīdētās preču zīmes īpašnieku vai viņa pārstāvi. Visas ieinteresētās puses ir tiesīgas iesniegt nepieciešamos dokumentus un materiālus un sniegt mutvārdu paskaidrojumus.
(5) Saskaņā ar apelācijas izskatīšanas rezultātiem Apelācijas padome pieņem lēmumu par apelācijas pilnīgu vai daļēju apmierināšanu vai par tās noraidīšanu, turklāt ar šo lēmumu attiecīgo Patentu valdes lēmumu var atcelt, grozīt vai atstāt spēkā. Ja apelācija iesniegta par Patentu valdes lēmumu attiecībā uz ekspertīzes rezultātiem (13.panta septītā daļa), preču zīmi var atzīt par reģistrējamu pilnībā vai ar šā likuma 13.panta piektajā un sestajā daļā minētajiem ierobežojumiem vai arī atstāt spēkā lēmumu par reģistrācijas atteikumu. Ja sakarā ar apelāciju atklājušies jauni lietas apstākļi, Apelācijas padome var pieņemt lēmumu par pieteikuma atkārtotu izskatīšanu (atkārtotu ekspertīzi).
(6) Saskaņā ar iebilduma izskatīšanas rezultātiem Apelācijas padome pieņem lēmumu par iebilduma pilnīgu vai daļēju apmierināšanu vai par tā noraidīšanu, turklāt apstrīdēto preču zīmes reģistrāciju ar šo lēmumu var atzīt par spēkā neesošu ar reģistrācijas dienu, atzīt par spēkā esošu ar šā likuma 13.panta piektajā un sestajā daļā minētajiem ierobežojumiem vai atzīt par spēkā esošu atbilstoši reģistrācijai.
(7) Ja iebildums pilnībā vai daļēji pamatots ar agrāku preču zīmi (7.panta otrā daļa), pēc kuras reģistrācijas pagājuši ne mazāk kā pieci gadi, apstrīdētās preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs pieprasīt, lai iebilduma iesniedzējs iesniedz acīmredzamus un pietiekamus pierādījumus par šīs agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu atbilstoši šā likuma 23.panta noteikumiem. Apelācijas padome šādus iebilduma pamatojumus neņem vērā, ja pēc minētā pieprasījuma attiecīgie pierādījumi nav iesniegti vai ja šādu pierādījumu nav attiecībā uz pēdējiem pieciem gadiem pirms iebilduma izskatīšanas. Ja pretstatītā agrākā preču zīme tikusi izmantota tikai saistībā ar daļu no precēm vai pakalpojumiem, kuriem tā reģistrēta, Apelācijas padome izskata minētos iebilduma pamatojumus tikai attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, par kuriem iesniegti acīmredzami un pietiekami pierādījumi.
(8) Apelācijas padome pieņem lēmumu, citām personām klāt neesot. Lēmuma rezolutīvo daļu paziņo sēdes noslēgumā, bet motivētu rakstveida lēmumu mēneša laikā nosūta šā panta ceturtajā daļā minētajām personām, kurām triju mēnešu laikā no lēmuma noraksta saņemšanas dienas ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt tiesā. Pieteikuma iesniegšana tiesā aptur Apelācijas padomes lēmuma izpildi.
(9) Neatkarīgi no pieteikuma iesniegšanas par Apelācijas padomes lēmumu ieinteresētā persona var noteiktā kārtībā tiesā apstrīdēt reģistrēto preču zīmi (atbilstoši šā likuma 31. vai 32.panta noteikumiem). Ja prasība iesniegta, pirms izskatīta administratīvā lieta par Apelācijas padomes lēmumu, administratīvo tiesvedību aptur līdz prasības izspriešanai.
(21.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
20.pants. Reģistrācijas sadalīšana
(1) Preču zīmes reģistrāciju var sadalīt divās vai vairākās reģistrācijās, preču un pakalpojumu sarakstu, uz kuriem attiecas zīmes reģistrācija, sadalot starp sākotnējo reģistrāciju un nodalīto reģistrāciju (reģistrācijām). Nodalītā reģistrācija saglabā sākotnējās reģistrācijas pieteikuma datumu un prioritāti.
(2) Lūgumu par reģistrācijas sadalīšanu var iesniegt tikai pēc šā likuma 18.panta pirmajā daļā noteiktā iebildumu iesniegšanas termiņa (iebildumu perioda) izbeigšanās.
(3) Iesniedzot Patentu valdē lūgumu par reģistrācijas sadalīšanu, preču zīmes īpašnieks norāda, kuras preces un pakalpojumi atstājami sākotnējā reģistrācijā un kuri iekļaujami nodalītajā reģistrācijā (reģistrācijās), kā arī attiecībā uz katru nodalīto reģistrāciju samaksā noteikto nodevu par preču zīmes reģistrāciju un publikāciju.
(4) Ja triju mēnešu laikā pēc reģistrācijas sadalīšanas lūguma saņemšanas Patentu valdē nav saņemta noteiktā nodeva, lūgumu par reģistrācijas sadalīšanu uzskata par atsauktu.
(5) Ja preču zīmes īpašnieks ir samaksājis noteikto nodevu, Patentu valde iespējami īsā laikā iekļauj Reģistrā nodalīto reģistrāciju un grozījumus attiecībā uz sākotnējo reģistrāciju, publicē savā oficiālajā izdevumā attiecīgos paziņojumus, kā arī izsniedz reģistrācijas apliecību par nodalīto reģistrāciju un papildina sākotnējās reģistrācijas apliecību saskaņā ar šā likuma 16.panta trešās daļas un 17.panta otrās daļas noteikumiem.
(6) Pēc nodalītās reģistrācijas ziņu sagatavošanas reģistrācijai un publikācijai pieteicējs nav tiesīgs atsaukt lūgumu par reģistrācijas sadalīšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
21.pants. Reģistrācijas spēkā esamības termiņš un reģistrācijas atjaunošana
12/26
21.pants. Reģistrācijas spēkā esamības termiņš un reģistrācijas atjaunošana
(1) Preču zīmes reģistrācija ir spēkā 10 gadus, skaitot no pieteikuma datuma, ja tā netiek pirms šā termiņa dzēsta pēc preču zīmes īpašnieka iniciatīvas, atzīta par spēkā neesošu vai atcelta saskaņā ar šā likuma 30., 31. vai 32.panta noteikumiem.
(2) Reģistrāciju var atjaunot (preču zīmi pārreģistrēt) ik pēc 10 gadiem, ikreiz uz jaunu 10 gadu periodu. Iesniegumu par reģistrācijas atjaunošanu preču zīmes īpašnieks iesniedz zīmes spēkā esamības pēdējā gada laikā, samaksājot attiecīgu nodevu. Pēc īpašnieka lūguma Patentu valde piešķir reģistrācijas atjaunošanai sešu mēnešu papildu termiņu pēc reģistrācijas spēkā esamības termiņa izbeigšanās, ja samaksāta papildu nodeva.
(3) Patentu valde ziņas par preču zīmes reģistrācijas atjaunošanu iekļauj Reģistrā, paziņojumu par reģistrācijas atjaunošanu publicē savā oficiālajā izdevumā un nosūta preču zīmes īpašniekam pievienošanai preču zīmes reģistrācijas apliecībai.
22.pants. Termiņu pagarināšana
(1) Patentu valde vai Apelācijas padome ir tiesīga pagarināt attiecībā uz darbībām Patentu valdē vai Apelācijas padomē šajā likumā noteiktos, kā arī Patentu valdes vai Apelācijas padomes noteiktos termiņus uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus, ja pirms attiecīgā termiņa beigām Patentu valdē saņemts attiecīgs lūgums un samaksāta valsts nodeva par termiņa pagarināšanu.
(2) Šā panta pirmā daļa neattiecas uz šādiem termiņiem:
1) uz konvencijprioritātes termiņu un izstādes prioritātes termiņu (11.panta pirmā un trešā daļa);
2) uz iebildumu iesniegšanas termiņu (18.panta pirmā daļa, 39.panta piektā daļa);
3) uz Apelācijas padomes lēmumu pārsūdzēšanas termiņu (19.panta astotā daļa);
4) uz reģistrācijas spēkā esamības termiņu un termiņiem, kas noteikti reģistrācijas atjaunošanai (21.pants);
5) uz termiņiem, kas noteikti lietvedības turpināšanai un tiesību atjaunošanai (22.1 panta otrā daļa, 22.2 panta otrā daļa).
(14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
22.1 pants. Lietvedības turpināšana pēc termiņu neievērošanas
(1) Pieteicējs, preču zīmes īpašnieks vai cita ieinteresētā persona, kas nav ievērojusi šajā likumā attiecībā uz darbībām Patentu valdē noteiktos termiņus, var lūgt lietvedības turpināšanu.
(2) Lūgumu par lietvedības turpināšanu Patentu valdei iesniedz ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tam, kad saņemts Patentu valdes paziņojums par termiņa neievērošanu vai par kādu šajā likumā paredzētu tiesību zaudēšanu termiņa neievērošanas dēļ, ja ir izpildītas neievērotajā termiņā paredzētās darbības un samaksāta valsts nodeva par lietvedības turpināšanu. Ja paredzētās darbības nav veiktas vai valsts nodeva par lietvedības turpināšanu nav samaksāta, uzskata, ka lūgums ir atsaukts.
(3) Ja lūgumu par lietvedības turpināšanu apmierina, termiņa neievērošanai nav juridisku seku.
(4) Lietvedības turpināšanu nevar lūgt, ja nav ievēroti šādi termiņi:
1) termiņi, kas noteikti lietvedības turpināšanai (šā panta otrā daļa);
2) konvencijprioritātes termiņš, izstādes prioritātes termiņš vai termiņš, kas noteikts to dokumentu iesniegšanai, kuri apliecina tiesības uz prioritāti (11.pants);
3) termiņš, kas noteikts paskaidrojumu iesniegšanai preču zīmes ekspertīzes gaitā (13.panta otrā daļa);
4) iebildumu iesniegšanas termiņš (18.panta pirmā daļa, 39.panta piektā daļa);
13/26
5) reģistrācijas spēkā esamības termiņš un termiņi, kas noteikti reģistrācijas atjaunošanai (21.pants);
6) termiņi, kas noteikti tiesību atjaunošanai (22.2 panta otrā daļa). (14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
22.2 pants. Tiesību atjaunošana
(1) Ja pieteicējs, preču zīmes īpašnieks vai cita ieinteresētā persona nav ievērojusi šajā likumā attiecībā uz darbībām Patentu valdē noteikto termiņu un termiņa neievērošanas tiešas sekas ir preču zīmes reģistrācijas pieteikuma noraidīšana, reģistrācijas pieteikuma vai cita iesnieguma uzskatīšana par neiesniegtu vai atsauktu, reģistrācijas dzēšana vai citu šajā likumā paredzēto tiesību zaudēšana, šī persona var lūgt attiecīgo tiesību atjaunošanu.
(2) Lūgumu par tiesību atjaunošanu saskaņā ar šā panta pirmo daļu Patentu valdei iesniedz divu mēnešu laikā pēc tam, kad ir novērsti iemesli, kuru dēļ nav ievērots termiņš, bet ne vēlāk kā gada laikā pēc sākotnēji noteiktā termiņa beigām, ja ir izpildītas neievērotajā termiņā paredzētās darbības un samaksāta valsts nodeva par tiesību atjaunošanu. Lūgumā paskaidro termiņa neievērošanas iemeslus un tam pievieno nepieciešamos pierādījumus. Ja paredzētās darbības nav veiktas vai valsts nodeva par lietvedības turpināšanu nav samaksāta, uzskata, ka lūgums ir atsaukts.
(3) Ja šā panta pirmajā daļā paredzētajā gadījumā Patentu valde konstatē, ka termiņš nokavēts, kaut arī pieliktas apstākļiem atbilstošas pūles un izpildītas šā panta otrās daļas prasības, tā atjauno pieteicēja, preču zīmes īpašnieka vai citas ieinteresētās personas tiesības uz reģistrācijas pieteikumu, reģistrāciju vai citas zaudētās tiesības.
(4) Pirms lūguma par tiesību atjaunošanu pilnīgas vai daļējas noraidīšanas Patentu valde rakstveidā paziņo lūguma iesniedzējam iespējamā noraidījuma pamatojumus un uzaicina viņu triju mēnešu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas iesniegt savus apsvērumus attiecībā uz šiem pamatojumiem.
(5) Tiesību atjaunošanu nevar lūgt šādos gadījumos:
1) nav ievēroti termiņi, kas noteikti tiesību atjaunošanai (šā panta otrā daļa);
2) nav ievērots termiņš, kas noteikts paskaidrojumu iesniegšanai pēc Patentu valdes pieprasījuma preču zīmes ekspertīzes gaitā (13.panta otrā daļa);
3) nav ievērots iebildumu iesniegšanas termiņš (18.panta pirmā daļa, 39.panta piektā daļa);
4) nav ievēroti termiņi, kas noteikti lietvedības turpināšanai (22.1 panta otrā daļa);
5) lietas apstākļi ļauj piemērot noteikumus par lietvedības turpināšanu saskaņā ar šā likuma 22.1 pantu.
(6) Ja tiesības atjauno un tāpēc nepieciešams grozīt agrāk oficiāli publicētās ziņas, kas attiecas uz preču zīmes reģistrāciju, Patentu valde izdara attiecīgu ierakstu Reģistrā un paziņojumu par tiesību atjaunošanu publicē savā oficiālajā izdevumā.
(14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
22.3 pants. Lēmumi par termiņa pagarināšanu, lietvedības turpināšanu un tiesību atjaunošanu
(1) Patentu valde vai Apelācijas padome, pieņemot lēmumu par termiņa pagarināšanu atbilstoši šā likuma 22.pantam, kā arī Patentu valde, pieņemot lēmumu par lietvedības turpināšanu atbilstoši šā likuma 22.1 pantam vai par tiesību atjaunošanu atbilstoši šā likuma 22.2 pantam, ņem vērā trešās personas intereses, ja lēmums tās var skart.
(2) Ja lūgumu par termiņa pagarināšanu, lietvedības turpināšanu vai tiesību atjaunošanu apmierina, lēmumu par to var apvienot ar lēmumu, kuru Patentu valde vai Apelācijas padome saskaņā ar šā likuma noteikumiem pieņem attiecīgajā turpmākajā procedūrā.
(3) Lēmumu paziņo lūguma iesniedzējam un, ja tas var skart trešās personas intereses, arī trešajai personai. (14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
14/26
V nodaļa Preču zīmes izmantošana
23.pants. Preču zīmes izmantošana
(1) Par preču zīmes izmantošanu uzskata preču zīmes lietošanu uz precēm, to iesaiņojuma, preču pavaddokumentācijā, preču vai pakalpojumu reklāmā vai citā saimnieciskā darbībā saistībā ar attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem.
(2) Par preču zīmes izmantošanu uzskata arī tādas preču zīmes lietošanu, kas atsevišķos nebūtiskos elementos atšķiras no reģistrētās preču zīmes, ja zīmes formā pieļautās izmaiņas neiespaido preču zīmes atšķirīgo raksturu un atšķirtspēju.
(3) Ja piecu gadu laikā no zīmes reģistrācijas dienas preču zīmes īpašnieks nav uzsācis tās faktisku izmantošanu Latvijā saistībā ar precēm un pakalpojumiem, kuriem tā reģistrēta, vai ja šāda izmantošana preču zīmes spēkā esamības laikā tikusi pārtraukta vismaz uz pieciem secīgiem gadiem un šai neizmantošanai nav bijis pietiekama attaisnojuma, attiecībā uz šo preču zīmi var piemērot šā likuma 19.panta septītās daļas, 28.panta trešās daļas, 31.panta otrās daļas un 32.panta noteikumus.
(4) Par faktisku izmantošanu atzīst tādu preču zīmes lietošanu komercdarbībā, kuras mērķis ir iegūt vai uzturēt tirgū noteiktu vietu attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem.
(5) Par preču zīmes izmantošanu uzskata arī tās lietošanu Latvijā uz tādām precēm vai to iesaiņojuma, kuras paredzētas tikai eksportam.
(6) Ja preču zīmi lieto ar tās īpašnieka piekrišanu, uzskata, ka zīmi izmanto tās īpašnieks. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
24.pants. Brīdināšana par izņēmuma tiesībām uz preču zīmi
(1) Preču zīmes īpašniekam ir tiesības blakus spēkā esošai reģistrētai preču zīmei likt apzīmējumu — aplī ietvertu burtu R vai tekstu, kas brīdina par zīmes reģistrāciju ("Latvijā reģistrēta preču zīme" u. tml.).
(2) Preču zīmes īpašnieks nedrīkst maldināt sabiedrību, pievienojot brīdinājuma marķējumu par zīmes reģistrāciju tādai preču zīmei, kura nav reģistrēta Latvijā vai ārpus tās.
(3) Ja preču zīmes īpašniekam ir pamats uzskatīt, ka kāda persona pārkāpj viņa izņēmuma tiesības, komercdarbībā izmantojot kādu no apzīmējumiem, kuri minēti šā likuma 4.panta sestās daļas 1. vai 2.punktā vai 4.panta septītajā daļā, preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs brīdināt šo personu par iespējamo pārkāpumu.
25.pants. Preču zīmes nodošana citām personām
(1) Preču zīmes īpašniekam ir tiesības nodot savu preču zīmi citai personai attiecībā uz vienu preci, vairākām vai visām precēm, vienu pakalpojumu, vairākiem vai visiem pakalpojumiem, kuriem zīme ir reģistrēta, līdz ar uzņēmumu vai tā daļu, kas izmantoja šo zīmi, vai neatkarīgi no šā uzņēmuma.
(2) Ja citai personai tiek nodots uzņēmums vai tā daļa, tiesības uz preču zīmēm, kas tieši saistītas ar šā uzņēmuma vai tā daļas darbību, uzskatāmas par nodotām līdz ar uzņēmumu vai tā daļu, ja citādi nav noteikts, pusēm vienojoties, vai ja lietas apstākļi acīmredzami nenosaka citādi.
(3) Ziņas par reģistrētas preču zīmes īpašnieka maiņu, arī par preču zīmes nodošanu citai personai, pēc attiecīga iesnieguma, tiesību pāreju apliecinoša dokumenta un noteiktās nodevas saņemšanas Patentu valde iekļauj Reģistrā un publicē savā oficiālajā izdevumā, kā arī nosūta īpašniekam (īpašniekiem) paziņojumu par Reģistrā izdarīto ierakstu.
(4) Ja reģistrētas preču zīmes nodošana citai personai (īpašnieka maiņa) neattiecas uz visām precēm un pakalpojumiem, kuriem zīme ir reģistrēta, Patentu valde šo reģistrāciju sadala, ar nepieciešamajām izmaiņām piemērojot šā likuma 20.panta noteikumus un izveidojot jaunu reģistrāciju attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuriem mainījies īpašnieks.
(5) Preču zīmes nodošanas līgums attiecībā pret trešajām personām stājas spēkā dienā, kad ziņas par to
15/26
publicētas Patentu valdes oficiālajā izdevumā. Kamēr īpašnieka maiņa nav ierakstīta Reģistrā, tiesību pārņēmējs (jaunais preču zīmes īpašnieks) nevar izmantot tiesības, kas izriet no preču zīmes reģistrācijas.
(6) Preču zīmes nodošanas līgumu var atzīt par spēkā neesošu, ja šāda zīmes īpašnieka maiņa ar nodomu vai bez tā izraisa vai var izraisīt patērētāju maldinājumu par to preču vai pakalpojumu izcelsmi, raksturu, kvalitāti vai citām īpašībām, saistībā ar kuriem zīme tiek lietota vai to paredzēts lietot. Prasību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā par preču zīmes nodošanas līguma atzīšanu par spēkā neesošu var celt jebkura persona.
(7) Ja citai personai tiek nodots preču zīmes reģistrācijas pieteikums, iekams Patentu valdē vēl nav pieņemts lēmums par šīs zīmes reģistrāciju, pēc attiecīga iesnieguma, tiesību pāreju apliecinoša dokumenta un noteiktās nodevas saņemšanas Patentu valde pieteicēja maiņu ņem vērā kā grozījumu pieteikumā šā likuma 14.panta attiecīgo noteikumu izpratnē un pieteikuma izskatīšanu turpina attiecībā uz jauno pieteicēju.
(8) Ja preču zīmes pieteikuma nodošana citai personai (pieteicēja maiņa) neattiecas uz visām precēm un pakalpojumiem, kuriem preču zīme pieteikta, Patentu valde šo pieteikumu sadala, ar nepieciešamajām izmaiņām piemērojot šā likuma 15.panta noteikumus un izveidojot jaunu pieteikumu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuriem mainījies pieteicējs.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 11.12.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2015.)
25.1 pants. Preču zīme komercsabiedrības tiesiskās aizsardzības procesā, maksātnespējas procesā un preču zīme kā ķīlas tiesības priekšmets
(1) Ja reģistrēta preču zīme ir iesaistīta komercsabiedrības tiesiskās aizsardzības procesā vai maksātnespējas procesā, kā arī tad, ja tā ar tiesas lēmumu apķīlāta, Patentu valde saskaņā ar tiesas lēmumu izdara attiecīgu atzīmi Reģistrā. Ziņas par izdarīto atzīmi rakstveidā paziņo iesniedzējam un publicē Patentu valdes oficiālajā izdevumā.
(2) Patentu valdē nacionālās procedūras kārtībā reģistrētu preču zīmi ieķīlā saskaņā ar Komercķīlas likuma noteikumiem. Patentu valde ieraksta Reģistrā komercķīlas atzīmi, pamatojoties uz komercķīlu reģistra turētāja paziņojumu. Ziņas par izdarīto atzīmi paziņo preču zīmes īpašniekam un publicē Patentu valdes oficiālajā izdevumā.
(21.10.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. un 03.07.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.08.2014. Otrās daļas jaunā redakcija stājas spēkā 01.01.2015. Sk . Pārejas noteikumu 11.punk tu)
26.pants. Preču zīmes licences līgums
(1) Preču zīmes īpašniekam ir tiesības ar licences līgumu nodot citai personai savas preču zīmes izmantošanas tiesības attiecībā uz vienu preci, vairākām vai visām precēm, vienu pakalpojumu, vairākiem vai visiem pakalpojumiem, kuriem zīme ir reģistrēta. Atbilstoši licences raksturam (izņēmuma licence vai vienkārša licence) preču zīmes tiesību izdevējpuse (licenciārs), kā arī saņēmējpuse (licenciāts) uzņemas noteiktas tiesības un pienākumus.
(2) Licenci atzīst par izņēmuma licenci, ja licenciāts iegūst izņēmuma tiesības uz preču zīmes izmantošanu saskaņā ar licences līgumā paredzētajiem noteikumiem, bet licenciārs saglabā tiesības izmantot preču zīmi tiktāl, ciktāl šīs tiesības nav pārgājušas licenciātam.
(3) Licenci atzīst par vienkāršu licenci, ja licenciārs, piešķirot citai personai preču zīmes izmantošanas tiesības, saglabā sev tiesības izmantot šo preču zīmi, kā arī tiesības izdot licenci tās pašas preču zīmes izmantošanai trešajām personām.
(4) Preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs izmantot izņēmuma tiesības pret licenciātu, kas pārkāpj licences līguma noteikumus attiecībā uz:
1) licences termiņu;
2) formu, kādā preču zīmi var lietot saskaņā ar reģistrāciju;
3) to preču un pakalpojumu sarakstu un raksturu, kuriem licence izdota;
4) teritoriju, kurā preču zīmi atļauts lietot;
5) licenciāta ražoto preču vai sniegto pakalpojumu kvalitāti.
16/26
(5) Ja licences līgumā nav noteikts citādi, izdoto licenci nedrīkst nodot trešajām personām un licenciāts nav tiesīgs izdot sublicenci.
(6) Ziņas par reģistrētas preču zīmes licences līgumu pēc licenciāra vai licenciāta attiecīga iesnieguma, reģistrā iekļaujamo ziņu apliecinoša dokumenta un noteiktās nodevas saņemšanas Patentu valde iekļauj Reģistrā un publicē Patentu valdes oficiālajā izdevumā, kā arī nosūta abiem paziņojumu par Reģistrā izdarīto ierakstu. Šādā kārtībā Reģistrā iekļauj un publicē arī ziņas par licences līguma darbības izbeigšanos un grozījumiem licences noteikumos.
(7) Licences līgumu var atzīt par spēkā neesošu, ja preču zīmes izmantošana, ko veic licenciāts, ar nodomu vai bez tā izraisa patērētāju maldinājumu par to preču vai pakalpojumu izcelsmi, raksturu, kvalitāti vai citām īpašībām, saistībā ar kuriem zīme tiek lietota. Prasību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā par licences līguma atzīšanu par spēkā neesošu var celt licenciārs vai jebkura cita persona.
(8) Fakts, ka ziņas par licences līgumu nav iekļautas Reģistrā vai nav publicētas, nevar būt par pamatu, lai saskaņā ar šā likuma 31. vai 32.panta noteikumiem apstrīdētu preču zīmes spēkā esamību vai lai piemērotu 23.panta trešajā daļā noteiktos ierobežojumus sakarā ar preču zīmes neizmantošanu (šajos gadījumos ir spēkā 23.panta sestās daļas noteikums), vai lai apstrīdētu 28.panta otrajā daļā paredzētās licenciāta tiesības iestāties lietā, ja prasību tiesā par zīmes pārkāpumu ceļ preču zīmes īpašnieks, vai licenciāta tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas tam radušies sakarā ar licencētās preču zīmes nelikumīgu izmantošanu.
(9) Preču zīmes reģistrācijas spēkā esamību, šā likuma 23.panta sestās daļas noteikuma piemērošanu un šā panta astotajā daļā minētās licenciāta tiesības nevar apstrīdēt arī, pamatojoties uz faktu, ka licenciāts uz precēm vai to iepakojuma, sakarā ar sniegtajiem pakalpojumiem vai reklāmā, kas uz šīm precēm vai pakalpojumiem attiecas, nav sniedzis norādi par preču zīmes lietošanu pēc licences vai ka šī norāde sniegta neprecīzi.
(10) Preču zīmes nodošana šā likuma 25.panta pirmās daļas noteikumu izpratnē un licences izdošana šā panta pirmās, otrās un trešās daļas noteikumu izpratnē neskar licences, kas pirms tam izdotas trešajām personām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 11.12.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2015.)
27.pants. Preču zīmes nelikumīga izmantošana (preču zīmes pārkāpumi)
(1) Par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu uzskatāma preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību pārkāpšana, tas ir, šā likuma 4.panta sestās daļas 1. vai 2.punktā vai 4.panta septītajā daļā minēto apzīmējumu izmantošana komercdarbībā bez preču zīmes īpašnieka atļaujas, arī šādu apzīmējumu izmantošana 4.panta astotajā daļā minētajos veidos.
(2) Nosakot, vai kāda apzīmējuma lietošana kvalificējama kā preču zīmes nelikumīga izmantošana, vienlaikus ar šā panta pirmās daļas noteikumiem un papildus tiem attiecīgajos gadījumos ņem vērā šā likuma 5.panta noteikumus par izņēmuma tiesību ierobežojumiem, 23.panta trešajā daļā paredzētos ierobežojumus sakarā ar preču zīmes neizmantošanu, kā arī 29.pantā paredzētos tiesību ierobežojumus (tiesību zaudēšana) samierināšanās dēļ.
28.pants. Atbildība par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu
(1) Atbildība par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu iestājas, ja atbilstoši šā likuma 27.panta noteikumiem ir pierādīts preču zīmes pārkāpuma fakts. Atbildību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu var noteikt arī tad, ja konstatē, ka preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesības var tikt pārkāptas vai tiks pārkāptas drīzumā (iespējams pārkāpums), jo atbildētājs pats vai ar citas personas (starpnieka) palīdzību ir veicis pasākumus, kas atzīstami par sagatavošanos preču zīmes nelikumīgai izmantošanai.
(2) Prasību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu var iesniegt preču zīmes īpašnieks vai tā tiesību pārņēmējs. Licenciāts ir tiesīgs ar preču zīmes īpašnieka piekrišanu iesniegt prasību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu. Preču zīmes īpašnieka piekrišana nav nepieciešama, ja licenciātam tiesības iesniegt tiesā prasību piešķirtas licences līgumā vai arī preču zīmes īpašnieks prasību neiesniedz, kaut gan licenciāts rakstveidā uzaicinājis viņu to darīt. Jebkurš attiecīgās preču zīmes licenciāts ir tiesīgs iestāties lietā un prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tam radušies sakarā ar licencētās preču zīmes nelikumīgu izmantošanu.
(3) Persona, pret kuru celta prasība par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu, var celt pretprasību par preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu vai tās atcelšanu atbilstoši šā likuma 31. vai 32.panta noteikumiem. Šādā gadījumā preču zīmes pārkāpumu var konstatēt tiktāl, ciktāl tās reģistrācija netiek atzīta par spēkā neesošu vai atcelta.
(4) Nosakot atbildību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu, atbildētāja vainas pakāpes noteikšanai kā
17/26
VI nodaļa Preču zīmes darbības pārtraukšana
pierādījumu var izmantot šā likuma 24.panta trešajā daļā minētā brīdinājuma saņemšanas faktu.
(5) Prasību pret preču zīmes pārkāpēju var celt triju gadu laikā no brīža, kad cietusī puse uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu.
(6) Prasību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu var pamatot arī ar normatīvajiem aktiem par negodīgu konkurenci vai citiem normatīvajiem aktiem.
(08.02.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.12.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2015.)
28.1 pants. Zaudējumu atlīdzības un morālā kaitējuma apmēra noteikšanas kārtība
(1) Ja personas vainas dēļ notikusi preču zīmes nelikumīga izmantošana, šā likuma 28.panta otrajā daļā minētie tiesību subjekti ir tiesīgi prasīt radītā zaudējuma un morālā kaitējuma atlīdzību.
(2) Zaudējumu atlīdzības un morālā kaitējuma apmērs nosakāms saskaņā ar Civillikumu. Nosakot zaudējumu apmēru, var ņemt vērā arī tās personas negodīgi gūto peļņu, kura prettiesiski izmantojusi preču zīmi.
(3) Ja faktisko zaudējumu atlīdzības apmēru nevar noteikt saskaņā ar šā panta otro daļu, zaudējumu atlīdzības apmērs ir atbilstošs tai summai, kuru varētu saņemt preču zīmes īpašnieks par preču zīmes izmantošanas tiesību nodošanu licenciātam.
(08.02.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.03.2007.)
29.pants. Tiesību ierobežojumi (tiesību zaudēšana) samierināšanās dēļ
(1) Ja agrākas preču zīmes (7.panta otrās daļas izpratnē) īpašnieks piecu secīgu gadu laikā administratīvajā vai tiesas kārtībā nav apstrīdējis vēlākas Latvijā reģistrētas preču zīmes lietošanu, kaut arī zinājis par šo lietošanu, viņš vairs nav tiesīgs, pamatojoties uz savu agrāko preču zīmi, pieprasīt vēlākas preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu vai apstrīdēt vēlākas zīmes lietošanu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuriem tā tikusi lietota, izņemot gadījumu, kad vēlāka preču zīme tikusi pieteikta reģistrācijai ar negodprātīgu nolūku.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā vēlākas reģistrētās preču zīmes īpašnieks nav tiesīgs apstrīdēt agrākas preču zīmes tiesības, pat ja šīs tiesības saskaņā ar šā panta pirmās daļas noteikumu vairs nav pretstatāmas vēlākai preču zīmei.
30.pants. Preču zīmes reģistrācijas dzēšana pēc preču zīmes īpašnieka iniciatīvas (atteikšanās no reģistrācijas)
(1) Preču zīmes īpašnieks var lūgt preču zīmes reģistrāciju dzēst pirms tās spēkā esamības termiņa izbeigšanās. Ja Patentu valdē saņemts attiecīgs iesniegums un samaksāta noteiktā nodeva, preču zīmes reģistrāciju dzēš ar īpašnieka norādīto dienu, bet ne agrāk par dienu, kad iesniegums saņemts. Patentu valde izdara attiecīgu ierakstu Reģistrā, bet paziņojumu par to publicē savā oficiālajā izdevumā un nosūta preču zīmes īpašniekam.
(2) Ja preču zīmes īpašnieka iesniegums par preču zīmes reģistrācijas dzēšanu neattiecas uz visām precēm un pakalpojumiem, kuriem reģistrēta zīme, to uzskata par grozījumu zīmes reģistrācijas ziņās un izskata saskaņā ar šā likuma 17.panta otrās daļas noteikumiem.
(3) Patentu valde nedzēš preču zīmes reģistrāciju saskaņā ar šā panta noteikumiem, ja attiecībā uz to Reģistrā iekļautas ziņas par vienu spēkā esošu licences līgumu vai vairākiem spēkā esošiem licenču līgumiem un preču zīmes īpašnieka iesniegumam nav pievienota attiecīgo licenciātu rakstveida piekrišana zīmes reģistrācijas dzēšanai.
31.pants. Preču zīmes reģistrācijas atzīšana par spēkā neesošu
(1) Preču zīmes reģistrāciju ar tiesas spriedumu var atzīt par spēkā neesošu, ja reģistrētā preču zīme neatbilst šā likuma 3.panta noteikumiem vai ja pastāv (lietas izskatīšanas brīdī turpina pastāvēt) šā likuma 6., 7., 8 . vai 9.panta noteikumos paredzētie pamatojumi zīmes atzīšanai par spēkā neesošu.
18/26
(2) Ja prasība pamatota ar agrāku preču zīmi (7.panta otrās daļas izpratnē) un atbildētājs cēlis pretprasību par tās atcelšanu, pamatojot pretprasību ar agrākas zīmes neizmantošanu (23.panta izpratnē), preču zīmes reģistrācija atzīstama par spēkā neesošu, ciktāl nav apmierināma pretprasība.
(3) Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību par preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu pēc šā panta noteikumiem var celt personas, kuras saskaņā ar šā likuma 18.panta otrās, trešās un ceturtās daļas noteikumiem attiecīgajos gadījumos ir tiesīgas arī iesniegt iebildumus pret preču zīmes reģistrāciju. Šādu prasību, ja ir attiecīgi pamatojumi, var celt kā pretprasību arī lietā par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu.
(4) Ja pastāv šā panta pirmajā daļā minētie nosacījumi, preču zīmes reģistrācija atzīstama par spēkā neesošu ar tās reģistrācijas dienu.
(5) Ja pamatojumi preču zīmes reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu pastāv tikai attiecībā uz daļu no precēm vai pakalpojumiem, kuriem zīme reģistrēta, reģistrācija atzīstama par spēkā neesošu tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.
(6) Persona, kuras celtā prasība par preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu tiesā apmierināta, iesniedz Patentu valdei tiesas sprieduma norakstu. Patentu valde izdara Reģistrā ierakstu par preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu vai grozījumiem reģistrācijas ziņās, publicē attiecīgu paziņojumu Patentu valdes oficiālajā izdevumā, kā arī paziņo par to iesniedzējam un preču zīmes īpašniekam (bijušajam īpašniekam).
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 11.12.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2015.)
32.pants. Preču zīmes reģistrācijas atcelšana
(1) Preču zīmes reģistrāciju ar tiesas spriedumu var atcelt, ja preču zīme pēc tās reģistrācijas piecu gadu secīgā periodā nav faktiski izmantota (šā likuma 23.panta izpratnē) saistībā ar precēm un pakalpojumiem, kuriem tā reģistrēta, un šai neizmantošanai nav bijis pietiekama attaisnojuma.
(2) Šā panta pirmajā daļā paredzēto prasību par preču zīmes reģistrācijas atcelšanu nevar uzturēt (nevar apmierināt), ja starplaikā starp minēto piecu gadu preču zīmes neizmantošanas periodu un prasības celšanu preču zīmes faktiskā izmantošana ir uzsākta vai atsākta. Par preču zīmes izmantošanas uzsākšanu vai atsākšanu nav uzskatāms fakts, ja tā tiek izmantota ne ilgāk kā trīs mēnešus pirms prasības celšanas un preču zīmes izmantošanas uzsākšanai vai atsākšanai nepieciešamie sagatavošanas darbi uzsākti tikai pēc tam, kad beidzies šā likuma 23.pantā noteiktais preču zīmes faktiskās neizmantošanas periods.
(3) Preču zīmes reģistrāciju ar tiesas spriedumu var arī atcelt, ja pēc reģistrācijas preču zīme tās īpašnieka rīcības (vai viņa bezdarbības) dēļ komercdarbībā kļuvusi par sugasvārdu (vispārīgu jēdzienu) attiecībā uz preci vai pakalpojumu, kuram tā reģistrēta.
(4) Preču zīmes reģistrāciju ar tiesas spriedumu var arī atcelt, ja tā rezultātā, ka preču zīmi pēc reģistrācijas saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kuriem tā reģistrēta, lietojis tās īpašnieks vai tā lietota ar īpašnieka piekrišanu, šī preču zīme var maldināt sabiedrību, īpaši attiecībā uz šo preču vai pakalpojumu raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi.
(5) Jebkura ieinteresētā persona visā preču zīmes spēkā esamības laikā var celt Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību par preču zīmes reģistrācijas atcelšanu pēc šā panta noteikumiem. Šādu prasību, ja ir attiecīgi pamatojumi, var celt kā pretprasību — arī lietā par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu.
(6) Ja pamatojumi preču zīmes reģistrācijas atcelšanai pastāv tikai attiecībā uz daļu no precēm vai pakalpojumiem, kuriem zīme reģistrēta, reģistrāciju atceļ tikai attiecībā uz šīm precēm un pakalpojumiem.
(7) Tiesa spriedumā norāda, ar kuru dienu preču zīmes reģistrācija atceļama. Ja nav konstatēts, kad iestājušies apstākļi, kas ir par pamatu preču zīmes reģistrācijas atcelšanai, tā atceļama ar dienu, kad tiesā iesniegts prasības pieteikums. Persona, kuras celtā prasība par preču zīmes reģistrācijas atcelšanu tiesā apmierināta, iesniedz Patentu valdei tiesas sprieduma norakstu. Patentu valde izdara Reģistrā ierakstu par preču zīmes reģistrācijas atcelšanu vai grozījumiem reģistrācijas ziņās ar spriedumā norādīto dienu, publicē attiecīgu paziņojumu Patentu valdes oficiālajā izdevumā, kā arī paziņo par to iesniedzējam un preču zīmes īpašniekam (bijušajam īpašniekam).
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 11.12.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2015.)
33.pants. Preču zīmes reģistrācijas dzēšana sakarā ar tās spēkā esamības termiņa izbeigšanos (izslēgšana no Reģistra)
19/26
VII nodaļa Kolektīvās zīmes
(1) Patentu valde dzēš preču zīmes reģistrāciju, ja izbeidzies preču zīmes spēkā esamības termiņš un sešu mēnešu papildu termiņš reģistrācijas atjaunošanai, bet reģistrācija nav noteiktā kārtībā atjaunota (zīme nav pārreģistrēta).
(2) Neatjaunoto reģistrāciju izslēdz no Reģistra ar dienu, kas seko preču zīmes spēkā esamības pēdējam 10 gadu periodam. Patentu valde attiecīgu paziņojumu publicē savā oficiālajā izdevumā un nosūta preču zīmes īpašniekam.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
34.pants. Kolektīvās zīmes un tiesības uz tām
(1) Kolektīvo zīmi var veidot jebkurš apzīmējums, kas atbilst šā likuma noteikumiem par preču zīmju veidiem (3.pants) un ļauj atšķirt kolektīvās zīmes īpašnieka — apvienības (asociācijas) biedru (locekļu) preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem. Vienlaikus katram šādas apvienības (asociācijas) uzņēmumam var būt arī savas preču zīmes.
(2) Kolektīvās zīmes īpašnieks var būt jebkura apvienība (asociācija), kuras pastāvēšana nav pretrunā ar tās izcelsmes valsts likumu un kura ir noteiktā kārtībā reģistrēta, pat ja šai apvienībai (asociācijai) nepieder ražošanas vai tirdzniecības uzņēmums.
(3) Kā kolektīvās zīmes var reģistrēt apzīmējumus un norādes, kuras var izmantot komercdarbībā, lai apzīmētu preču vai pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi, nepiemērojot šīm zīmēm šā likuma 6.panta pirmās daļas 3.punkta attiecīgo ierobežojumu. Tomēr šādas kolektīvās zīmes reģistrācija nepiešķir tās īpašniekam tiesības aizliegt citām personām komercdarbībā lietot šādus apzīmējumus vai norādes, ievērojot nosacījumu, ka šāda lietošana atbilst godprātīgai ražošanas un komercdarbības praksei; pamatojoties uz minēto kolektīvo zīmi, it īpaši nevar apstrīdēt trešās personas tiesības lietot kādu ģeogrāfisko nosaukumu.
35.pants. Kolektīvās zīmes izmantošana un tās lietošanas nolikums
(1) Zīmju izmantošanas noteikumus šā likuma 23.panta izpratnē attiecībā uz kolektīvo zīmi uzskata par izpildītiem, ja šo zīmi kādā no 23.pantā paredzētajiem veidiem un saskaņā ar kolektīvās zīmes lietošanas nolikumu lieto vismaz viena no personām, kurām ir tiesības to lietot.
(2) Kolektīvās zīmes nedrīkst nodot citām personām. Kolektīvo zīmju izmantošanas tiesības nedrīkst ar licences līgumu nodot citām personām, ja citādi nav noteikts kolektīvās zīmes lietošanas nolikumā.
(3) Ja citādi nav noteikts kolektīvās zīmes lietošanas nolikumā, personām, kurām ir tiesības lietot kolektīvo zīmi, kolektīvās zīmes pārkāpumu lietās ir tādas pašas tiesības un pienākumi, kādi šā likuma 28.panta pirmajā un otrajā daļā noteikti preču zīmju licenciātiem.
(4) Piesakot kolektīvo zīmi, papildus šā likuma 10.pantā minētajiem materiāliem un dokumentiem iesniedzams kolektīvās zīmes lietošanas nolikums, kuru apstiprinājusi šā kolektīva pārvaldes institūcija (zīmes pieteicējs) vai tās pilnvarota persona. Nolikumā ietverams to personu saraksts, kurām ir tiesības kolektīvo zīmi lietot (ziņas, kas ļauj nepārprotami noteikt šīs personas), kolektīvās zīmes lietošanas noteikumi un ziņas par to izpildes kontroli, arī iespējamās sankcijas par šo noteikumu pārkāpšanu. Ja pieteikta šā likuma 34.panta trešajā daļā paredzētā kolektīvā zīme, nolikumā jāparedz iespēja personām, kuru preču vai pakalpojumu izcelsme atbilst attiecīgajai ģeogrāfiskajai vietai, kļūt par tās apvienības (asociācijas) biedriem (locekļiem), kura ir kolektīvās zīmes īpašnieks.
(5) Pēc tam, kad publicēts paziņojums par kolektīvās zīmes reģistrāciju, arī kolektīvās zīmes lietošanas nolikums ir pieejams jebkurai personai.
(6) Par visiem vēlākajiem grozījumiem kolektīvās zīmes lietošanas nolikumā zīmes īpašnieks nekavējoties paziņo Patentu valdei, samaksājot noteikto nodevu. Grozījumi kolektīvās zīmes lietošanas nolikumā attiecībā pret trešajām personām stājas spēkā dienā, kad paziņojums par grozījumiem publicēts Patentu valdes oficiālajā izdevumā.
36.pants. Papildnoteikumi kolektīvās zīmes darbības pārtraukšanai
20/26
VIII nodaļa Preču zīmes starptautiskā reģistrācija
(1) Papildus šā likuma 18.pantā paredzētajiem iebildumu pamatojumiem jebkura persona noteiktā kārtībā var iesniegt iebildumu pret kolektīvās zīmes reģistrāciju, ja reģistrētā zīme neatbilst šā likuma 34.panta pirmās daļas prasībām, ja zīmes īpašnieks neatbilst 34.panta otrās daļas prasībām attiecībā uz kolektīvās zīmes īpašnieku, ja kolektīvās zīmes lietošanas nolikums neatbilst 35.panta ceturtās daļas prasībām vai ja šā nolikuma noteikumi ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību vai sabiedrībā pieņemtajiem morāles principiem.
(2) Papildus šā likuma 31.panta noteikumiem kolektīvās zīmes reģistrāciju ar tiesas spriedumu var atzīt par spēkā neesošu ar reģistrācijas dienu arī gadījumos, ja šādai prasībai ir kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem pamatojumiem.
(3) Papildus šā likuma 32.panta noteikumiem kolektīvās zīmes reģistrāciju ar tiesas spriedumu var atcelt, ja:
1) kolektīvās zīmes īpašnieks vairs nepastāv;
2) kolektīvās zīmes īpašnieks neveic pienācīgus pasākumus, lai novērstu zīmes lietošanas nolikuma pārkāpumus;
3) kolektīvās zīmes lietošanas nolikumā izdarīto grozījumu dēļ tas vairs neatbilst šā likuma 35.panta ceturtās daļas prasībām vai tā noteikumi ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību vai sabiedrībā pieņemtajiem morāles principiem.
(4) Šajā pantā paredzētajos gadījumos, kas attiecas uz kolektīvās zīmes lietošanas nolikuma neatbilstību noteiktajām prasībām, sabiedriskajai kārtībai vai morāles principiem, Apelācijas padome un tiesa nepiemēro kolektīvās zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu vai attiecīgi reģistrācijas atcelšanu, ja Apelācijas padomes vai tiesas noteiktajā termiņā kolektīvās zīmes īpašnieks izdara kolektīvās zīmes lietošanas nolikumā labojumus, kas novērš trūkumus.
37.pants. Šā likuma darbības ietvari attiecībā uz preču zīmes starptautisko reģistrāciju
(1) Šā likuma noteikumi, it īpaši II un III nodaļas, IV nodaļas 13., 18., 19., 22., 22.1, 22.2 un 22.3 panta, V, VI un VII nodaļas noteikumi, ar nepieciešamajām izmaiņām attiecas arī uz preču zīmju starptautisko reģistrāciju un starptautiski reģistrētajām preču zīmēm, ciktāl citādus noteikumus neparedz preču zīmju starptautiskās reģistrācijas noteikumi vai šīs nodaļas noteikumi.
(2) (Izslēgta ar 21.10.2004. likumu.)
(3) Par preču zīmes starptautiskās reģistrācijas pieteikšanu, reģistrāciju un citām ar starptautisko reģistrāciju saistītām darbībām jāmaksā nodevas starptautiskās reģistrācijas noteikumos un Latvijas likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apmērā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
38.pants. Patentu valdes darbības saistībā ar starptautiskās reģistrācijas pieteikumu (reģistrāciju)
(1) Ar Patentu valdes starpniecību veic tādu preču zīmju starptautiskās reģistrācijas pieteikšanu un reģistrāciju, kuru izcelsmes valsts starptautiskās reģistrācijas noteikumu izpratnē ir Latvija, kā arī šādas starptautiskās reģistrācijas vēlāku attiecināšanu uz plašāku teritoriju.
(2) Ar Patentu valdes starpniecību var arī izdarīt grozījumus starptautiskajā reģistrācijā, atjaunot starptautisko reģistrāciju (pārreģistrēt uz jaunu spēkā esamības termiņu) vai dzēst reģistrāciju pēc zīmes īpašnieka iniciatīvas (atteikties no reģistrācijas), ja preču zīmes īpašnieka valsts starptautiskās reģistrācijas noteikumu izpratnē ir Latvija.
39.pants. Starptautiskās reģistrācijas spēkā esamība Latvijā
(1) Preču zīmes starptautiskajai reģistrācijai, kura noteiktā kārtībā stājusies spēkā Latvijā, ir tāds pats spēks kā preču zīmēm, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā iekļautas Reģistrā (reģistrētas Patentu valdē nacionālās procedūras kārtībā).
21/26
VIII1 nodaļa Kopienas preču zīme
(Nodaļa 21.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
(2) Preču zīmes starptautisko reģistrāciju uzskata par nestājušos spēkā vispār vai tiktāl, ciktāl attiecīgās zīmes aizsardzība noteiktā kārtībā Latvijā ir atteikta.
(3) Starptautiski reģistrētas preču zīmes prioritāti Latvijā nosaka ar dienu, kad zīme starptautiski reģistrēta attiecībā uz Latviju, bet gadījumos, kad zīmei starptautiskās reģistrācijas procedūrā piešķirtas prioritātes tiesības no tās agrākā pieteikuma datuma, — ar šā agrākā pieteikuma datumu. Ja zīmes starptautiskā reģistrācija attiecināta uz Latviju vēlāk par tās starptautiskās reģistrācijas dienu, prioritāti nosaka ar dienu, ar kuru tā attiecināta uz Latviju. Ja Latvijā spēkā stājusies starptautiskā reģistrācija pēc tās īpašnieka lūguma un saskaņā ar starptautiskās reģistrācijas noteikumiem aizstāj agrāku Patentu valdē izdarītu šīs pašas preču zīmes reģistrāciju, uz starptautiski reģistrēto preču zīmi, nosakot tās prioritāti, attiecina agrākās, nacionālās procedūras kārtībā izdarītās reģistrācijas pieteikuma datumu un prioritātes datumu.
(4) Patentu valde veic starptautiski reģistrētas preču zīmes ekspertīzi, pārbaudot tās atbilstību šā likuma 6 . un 8.panta prasībām. Kolektīvās zīmes reģistrācijas gadījumā pārbauda arī, vai reģistrācijai pievienots kolektīvās zīmes lietošanas nolikums, kas atbilst šā likuma 35.panta ceturtās daļas prasībām.
(5) Šā likuma 18.pantā paredzētie iebildumi pret preču zīmes starptautiskās reģistrācijas spēkā stāšanos Latvijā iesniedzami četru mēnešu laikā no dienas, kad preču zīmju starptautiskās reģistrācijas oficiālajā izdevumā publicēts paziņojums par preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz Latviju (teritoriālo attiecinājumu uz Latviju).
(6) Ja ekspertīzes rezultātā konstatēts, ka starptautiskā reģistrācija neatbilst šā panta ceturtās daļas prasībām, vai ja pret šo reģistrāciju iesniegts iebildums, starptautiskās reģistrācijas noteikumos paredzētajā kārtībā un termiņā Patentu valde nosūta Starptautiskajam birojam attiecīgās starptautiskās reģistrācijas atteikumu (sākotnējo atteikumu). Triju mēnešu laikā no šā atteikuma saņemšanas dienas starptautiskās reģistrācijas īpašnieks ir tiesīgs iesniegt šā likuma 17.1 panta pirmajā daļā paredzēto apelāciju (atbildi uz iebildumu).
(7) Apelācijas (atbildes uz iebildumu) virzība Patentu valdē notiek šā likuma 17.1 panta otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā paredzētajā kārtībā. Ciktāl citādu kārtību neparedz preču zīmju starptautiskās reģistrācijas noteikumi, saistībā ar starptautiski reģistrētajām preču zīmēm iesniegtas apelācijas un iebildumus Apelācijas padome izskata saskaņā ar šā likuma 18. u n 19.panta noteikumiem un — kolektīvās zīmes gadījumā — arī ņemot vērā 36.panta pirmās daļas noteikumus.
(8) Patentu valde noteiktā kārtībā paziņo Starptautiskajam birojam par visiem Apelācijas padomes lēmumiem un tiesas spriedumiem, kuri stājušies spēkā un ar kuriem preču zīmes starptautiskā reģistrācija Latvijā atzīta par spēkā neesošu vai atcelta pilnībā vai daļēji, vai arī atcelts (grozīts) sākotnējais starptautiskās reģistrācijas atteikums.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.2004. likumu, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
39.1 pants. Patentu valdes darbības saistībā ar Kopienas preču zīmes reģistrācijas procedūru
(1) Eiropas Savienības dalībvalsts centrālā rūpnieciskā īpašuma biroja funkcijas, kas paredzētas Padomes regulā Nr. 207/2009, Latvijā īsteno Patentu valde. Kopienas preču zīmi var pieteikt reģistrācijai ar Patentu valdes starpniecību.
(2) Patentu valde veic Padomes regulas Nr. 207/2009 86.panta 2.punktā paredzēto Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes un dizainparaugi) lēmumu autentiskuma apliecināšanu to piespiedu izpildei Latvijā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
39.2 pants. Kopienas preču zīmes reģistrācijas tiesiskais spēks Latvijā
(1) Izņēmuma tiesības uz preču zīmi Latvijā nodrošina arī Kopienas preču zīmes reģistrācija. Kopienas preču zīmes aizsardzības apjomu nosaka Padomes regula Nr. 207/2009.
(2) Ja Kopienas preču zīmei saskaņā ar Padomes regulas Nr. 207/2009 34. vai 35.pantu ir piešķirta senioritāte (īpaša veida prioritāte), pamatojoties uz atbilstošu agrāku preču zīmi, kas reģistrēta Latvijā vai reģistrēta starptautiski un attiecas uz Latviju, tad uz šādu Kopienas preču zīmi, nosakot tās prioritāti Latvijā, attiecina Latvijā reģistrētās preču zīmes pieteikuma datumu un prioritātes datumu vai attiecīgo starptautiski reģistrētās preču zīmes prioritāti (39.panta
22/26
trešā daļa). Kopienas preču zīmei piešķirtā senioritāte saglabājas, ja attiecīgā Latvijas preču zīmes reģistrācija vai preču zīmes starptautiskā reģistrācija, kas attiecas uz Latviju, tiek dzēsta pēc preču zīmes īpašnieka iniciatīvas (atteikšanās no reģistrācijas) vai sakarā ar tās spēkā esamības termiņa izbeigšanos (izslēgšana no Reģistra).
(3) Preču zīmes reģistrāciju, kas bijusi par pamatu Kopienas preču zīmes senioritātei, var atzīt par spēkā neesošu vai atcelt arī pēc tam, kad beidzies šīs reģistrācijas spēkā esamības termiņš vai reģistrācija dzēsta pēc preču zīmes īpašnieka iniciatīvas, ar nosacījumu, ka attiecīgie pamatojumi preču zīmes reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu vai atcelšanai pastāvēja šīs reģistrācijas spēkā esamības laikā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
39.3 pants. Kopienas preču zīmes aizsardzības papildu noteikumi
(1) Iebildumu pret preču zīmes reģistrāciju (18.pants) un prasību par preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu (31.pants) bez šā likuma 7., 8 . u n 9.pantā paredzētajām agrākām tiesībām var pamatot arī ar agrāku identisku vai līdzīgu Kopienas preču zīmi, kam ir laba reputācija Eiropas Kopienā un kas reģistrēta precēm vai pakalpojumiem, kuri nav līdzīgi tām precēm un pakalpojumiem, kam reģistrēta vēlākā (apstrīdētā) preču zīme, bet ar nosacījumu, ka vēlākās preču zīmes lietošana bez pienācīga attaisnojuma saistībā ar precēm vai pakalpojumiem dod iespēju negodīgi izmantot Kopienas preču zīmes atšķirtspēju vai reputāciju vai nodarīt tām kaitējumu vai ka šādu vēlākās preču zīmes lietošanu patērētāji var uztvert kā norādi uz saistību starp šīm precēm vai pakalpojumiem un minētās Kopienas preču zīmes īpašnieku un šāda lietošana var kaitēt Kopienas preču zīmes īpašnieka interesēm. Šādu iebildumu un šādu prasību var iesniegt Kopienas preču zīmes īpašnieks (viņa tiesību pārņēmējs) vai viņa pārstāvis.
(2) Kopienas preču zīmes nelikumīgas izmantošanas gadījumā piemērojami šā likuma 27. un 28.panta noteikumi, Civilprocesa likuma un citu normatīvo aktu noteikumi, ciktāl Padomes regulā Nr. 207/2009 nav noteikts citādi.
(3) Ja, pamatojoties uz tiesībām, kas izriet no Kopienas preču zīmes reģistrācijas, tiek apstrīdēta vēlākas preču zīmes reģistrācija, kas veikta, ievērojot šajā likumā noteikto preču zīmju reģistrācijas kārtību vai saskaņā ar starptautiskās reģistrācijas noteikumiem un attiecas uz Latviju, vai tiek apstrīdēta šādas vēlākas preču zīmes lietošana, ņem vērā šā likuma 29.panta noteikumus par tiesību ierobežojumiem samierināšanās dēļ.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
39.4 pants. Kopienas preču zīmes izmantošanas papildu noteikumi
(1) Ja, pamatojoties uz agrāku Kopienas preču zīmi, iesniegts iebildums pret preču zīmes reģistrāciju (18.pants) un apstrīdētās preču zīmes īpašnieks izmanto tiesības pieprasīt pierādījumus par agrākas preču zīmes izmantošanu (19.panta septītā daļa), jāievēro Padomes regulas Nr. 207/2009 15.panta noteikumi.
(2) Atbilstoši Padomes regulas Nr. 207/2009 165.panta 5.punkta un 110.panta 1.punkta noteikumiem agrāku labticīgi iegūtu tiesību īpašnieks Latvijā var aizliegt lietot Kopienas preču zīmi, kas reģistrēta vai pieteikta reģistrācijai pirms 2004.gada 1.maija.
(3) Ja Kopienas preču zīme saskaņā ar Padomes regulas Nr. 207/2009 21.panta noteikumiem ir iesaistīta komercsabiedrības tiesiskās aizsardzības procesā vai maksātnespējas procesā Latvijā, nepieciešamās atzīmes Kopienas preču zīmju reģistrā vai, ja Kopienas preču zīme vēl nav reģistrēta, tās pieteikuma materiālos var lūgt izdarīt Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā (preču zīmes un dizainparaugi) uz tiesas lēmuma pamata.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
39.5 pants. Kopienas preču zīmes pārveide par preču zīmes pieteikumu Latvijā
(1) Ja no Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes un dizainparaugi) ir saņemts saskaņā ar Padomes regulas Nr. 207/2009 113.panta 3.punkta noteikumiem Patentu valdei pārsūtīts iesniegums par Kopienas preču zīmes reģistrācijas vai pieteikuma pārveidi par preču zīmes pieteikumu Latvijā (iesniegums par konversiju), Patentu valde nekavējoties uzaicina šā iesnieguma iesniedzēju triju mēnešu laikā izpildīt Padomes regulas Nr. 207/2009 114.panta 3.punktā noteiktās darbības un samaksāt šā likuma 10.panta devītajā daļā noteikto nodevu.
(2) Ja iesniedzējs noteiktajā laikā nesamaksā noteikto nodevu (papildnodevu), iesniegumu par konversiju uzskata par neiesniegtu un iesniedzējam paziņo par to rakstveidā.
(3) Uzsākot iesnieguma par konversiju izskatīšanu, Patentu valde vispirms pārbauda, vai konversijas īstenošanai
23/26
IX nodaļa Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes
nav šķēršļu, kas paredzēti Padomes regulas Nr. 207/2009 112.panta 2.punktā. Saskaņā ar Padomes regulas Nr. 207/2009 114.panta 1.punktu Patentu valde var pieprasīt no Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes un dizainparaugi) nepieciešamo papildinformāciju par apstākļiem, kuri attiecas uz minētajiem šķēršļiem konversijas īstenošanai. Ja saskaņā ar Padomes regulas Nr. 207/2009 112.panta 2.punkta noteikumiem konversija nav pieļaujama, iesniegumu par konversiju noraida un pieteicējam paziņo par to rakstveidā.
(4) Ja konversijas īstenošanai nav šķēršļu, kuri minēti Padomes regulas Nr. 207/2009 112.panta 2.punktā, iesniegumu par konversiju uzskata par preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Latvijā. Šāda pieteikuma izskatīšanai piemēro šajā likumā paredzēto pieteikuma iepriekšējās izskatīšanas un preču zīmes ekspertīzes kārtību, kā arī citus preču zīmes reģistrācijas procedūras noteikumus, ņemot vērā Padomes regulas Nr. 207/2009 114.panta 2.punkta prasību.
(5) Preču zīmes reģistrācijas pieteikums, kura pamatā ir iesniegums par konversiju, saglabā attiecīgajai Kopienas preču zīmei (Kopienas preču zīmes pieteikumam) noteikto pieteikuma datumu un prioritātes datumu (ja piešķirta prioritāte), kā arī senioritātes datumu, ja senioritāte piešķirta attiecībā uz Latviju.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
40.pants. Vispārīgie noteikumi par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm
(1) Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem tiek aizsargātas bez to reģistrācijas.
(2) Saskaņā ar Latvijai saistošu starptautisko līgumu noteikumiem var ieviest īpašu aizsardzības kārtību attiecībā uz noteiktu veidu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai attiecībā uz noteiktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sarakstu. Ministru kabinets nosaka aizsardzības un reģistrācijas kārtību attiecībā uz lauksaimniecības un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai to sarakstu.
(3) Ģeogrāfiskie nosaukumi un ģeogrāfiska rakstura apzīmējumi, kurus patērētāji un tirgus dalībnieki neuztver saistībā ar preču vai pakalpojumu specifisko izcelsmi, nav uzskatāmi par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm šā likuma izpratnē un netiek aizsargāti; tai skaitā tādi apzīmējumi, kuri gan atbilst ģeogrāfiskās izcelsmes norādes definējumam, bet Latvijas teritorijā zaudējuši savu sākotnējo nozīmi un kļuvuši par vispārpieņemtiem preču vai pakalpojumu veidu nosaukumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.11.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
41.pants. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu tiesiskās aizsardzības saturs
(1) Komercdarbībā ir aizliegts lietot nepatiesas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vai jebkurus tādus ģeogrāfiskus nosaukumus vai ģeogrāfiska rakstura apzīmējumus, vai tiem līdzīgus apzīmējumus, kuru lietošana var izraisīt patērētāju maldinājumu attiecībā uz preču vai pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi.
(2) Ja precēm vai pakalpojumiem, kurus pieņemts apzīmēt ar kādu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, patērētāju vai tirgus dalībnieku uztverē piemīt īpaša kvalitāte vai speciālas īpašības, šādas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes lietošana komercdarbībā pieļaujama tikai saistībā ar tādām norādītās izcelsmes precēm un pakalpojumiem, kam ir attiecīgā kvalitāte vai īpašības.
(3) Ja ģeogrāfiskās izcelsmes norāde ir plaši pazīstama un tai ir īpaša reputācija patērētāju vai tirgus dalībnieku vidū, šādas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vai tai līdzīga apzīmējuma lietošana komercdarbībā saistībā ar citas izcelsmes precēm un pakalpojumiem nav pieļaujama pat gadījumos, kad tas neizraisa patērētāju maldinājumu attiecībā uz preču vai pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi, bet dod iespēju negodīgi izmantot ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reputāciju vai tās atšķirtspēju vai nodarīt tām kaitējumu.
(4) Saistībā ar lauksaimniecības un pārtikas produktiem aizliegts lietot norādes un apzīmējumus, kas ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem, kuri reglamentē lauksaimniecības un pārtikas produktu ģeogrāfisko norāžu un izcelsmes nosaukumu aizsardzību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.02.2007. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2007.)
42.pants. Preču un pakalpojumu izcelsmes noteikšanas kritēriji
24/26
Pārejas noteikumi
(1) Šīs nodaļas noteikumu nolūkiem:
1) preču izcelsmi nosaka pēc to ražošanas vietas vai pēc šo preču galveno izejvielu vai galveno komponentu izcelsmes vietas;
2) pakalpojumu izcelsmi nosaka pēc pakalpojumu sniedzējas personas atrašanās vietas saskaņā ar uzņēmumu reģistru vai pēc to fizisko personu pilsonības vai pastāvīgās dzīvesvietas, kuras faktiski nosaka uzņēmuma komercdarbību un pārvaldi.
(2) Vērtējuma kritērijus nosaka atsevišķi katram gadījumam atkarībā no to ietekmes uz attiecīgo preču vai pakalpojumu reputāciju; ņemot vērā šo reputāciju un patērētāju uztveri, vietēja un reģionāla rakstura ģeogrāfiskās izcelsmes norādes var uzskatīt par patiesām, ja tās attiecībā uz preču vai pakalpojumu izcelsmi ir patiesas, vērtējot attiecībā uz plašāku reģionu vai valsti kopumā.
43.pants. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu tiesiskās aizsardzības nodrošināšana
(1) Apzīmējumu lietošana komercdarbībā pretēji šā likuma 41.panta noteikumiem atzīstama par negodīgas konkurences izpausmi, un par to paredzēta atbildība saskaņā ar normatīvajiem aktiem par negodīgu konkurenci, kā arī citiem normatīvajiem aktiem.
(2) Prasību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā par ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nelikumīgas lietošanas pārtraukšanu var celt jebkura ieinteresētā persona, arī profesionālās apvienības un ražotāju, tirdzniecības vai pakalpojumu sniedzēju apvienības, kuru statūti paredz šo apvienību biedru (locekļu) ekonomisko interešu aizsardzību, kā arī organizācijas un institūcijas, kuru uzdevums saskaņā ar to statūtiem ir patērētāju tiesību aizsardzība.
(3) Lietās par ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nelikumīgas lietošanas pārtraukšanu tiesa var piemērot tos pašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kādi paredzēti preču zīmes nelikumīgas izmantošanas gadījumā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.02.2007. un 11.12.2014. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2015.)
1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par preču zīmēm" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes Ziņotājs, 1993, 12./13.nr.).
2. Preču zīmēm, kuras pieteiktas reģistrācijai Patentu valdē vai kuru starptautiskā reģistrācija attiecās uz Latviju pirms šā likuma spēkā stāšanās, piemērojama tā preču zīmju reģistrācijas kārtība un tie preču zīmju reģistrācijas priekšnoteikumi, kas bija spēkā dienā, kurā iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums vai ar kuru uz Latviju attiecas preču zīmes starptautiskā reģistrācija.
3. Šā likuma 6.panta otrajā daļā un 9.panta ceturtajā daļā norādītie pamatojumi preču zīmes atzīšanai par spēkā neesošu attiecas uz jebkuru preču zīmi neatkarīgi no tā, kad iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums vai uz Latviju attiecināta preču zīmes starptautiskā reģistrācija.
4. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.maijam nosaka aizsardzības un reģistrācijas kārtību attiecībā uz lauksaimniecības un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai to sarakstu.
(08.11.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)
5. Ministru kabinets līdz 2004.gada 15.decembrim apstiprina preču zīmes reģistrācijas pieteikuma veidlapas paraugu un citu preču zīmes reģistrācijas procedūrai nepieciešamo veidlapu paraugus.
(21.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
6. Ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta vai pieteikta reģistrācijai pirms 2004.gada 1.maija, tās prioritāti Latvijā nosaka ar 2004.gada 1.maiju.
(21.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
25/26
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām (08.02.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 22.oktobra direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (Kodificēta versija)(Dokuments attiecas uz EEZ);
2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu.
Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 16.jūnijā.
Valsts prezidents G.Ulmanis
Rīgā 1999.gada 1.jūlijā
7. Ja Kopienas preču zīme reģistrēta pirms 2004.gada 1.maija, šā likuma 29.panta pirmajā daļā minēto piecu gadu laikposmu skaita no 2004.gada 1.maija.
(21.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
8. Ja šā likuma 39.4 panta pirmajā daļā paredzētais iebildums ir pamatots ar agrāku Kopienas preču zīmi, kas reģistrēta pirms 2004.gada 1.maija, Padomes regulas Nr. 207/2009 15.panta 1.punkta pirmajā daļā minēto piecu gadu laikposmu skaita no 2004.gada 1.maija.
(21.10.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
9. Ja atbilstoši šā likuma 39.5 panta ceturtajai daļai preču zīmes reģistrācijas pieteikuma pamatā ir iesniegums par konversiju, bet attiecīgā Kopienas preču zīme ir reģistrēta vai pieteikta reģistrācijai pirms 2004.gada 1.maija, par šāda pieteikuma datumu Latvijā uzskata 2004.gada 1.maiju un Kopienas preču zīmei piešķirto prioritāti neņem vērā.
(21.10.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.11.2004.)
10. Ministru kabinets līdz 2011.gada 31.janvārim izdod noteikumus par valsts nodevas apmēru par šā likuma 22.1
pantā minēto lietvedības turpināšanu un šā likuma 22.2 pantā minēto tiesību atjaunošanu. (14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.11.2010.)
11. Grozījumi šā likuma 25.1 panta otrajā daļā par Patentu valdē nacionālās procedūras kārtībā reģistrētas preču zīmes ieķīlāšanu saskaņā ar Komercķīlas likuma noteikumiem, par komercķīlas atzīmes ierakstu Reģistrā, pamatojoties uz komercķīlu reģistra turētāja paziņojumu, kā arī ziņu par izdarīto atzīmi paziņošanu preču zīmes īpašniekam un publicēšanu Patentu valdes oficiālajā izdevumā stājas spēkā 2015.gada 1.janvārī.
(03.07.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.08.2014.)
26/26
LETTONIE
LV016FR Marques (Appellations d'origine), Loi, 16/06/1999 page 1 / 33
Loi sur les marques et les indications de provenance géographique*
(du 16 juin 1999)
TABLE DES MATIÈRES**
Article
Chapitre premier : Dispositions générales Termes utilisés dans la présente loi ................................................. 1er
Portée de la présente loi .................................................................. 2
Chapitre II : Marques et droit à la marque Marques........................................................................................... 3 Droit à la marque et titulaire de ce droit.......................................... 4 Limitations du droit exclusif ........................................................... 5
Chapitre III : Conditions préalables à l’enregistrement de la marque Motifs absolus de refus et d’invalidation de l’enregistrement de la marque......................................................................................... 6 Marque antérieure en tant que motif d’invalidation de l’enregistrement .............................................................................. 7 Marque notoire en tant que motif de refus ou d’invalidation de l’enregistrement .............................................................................. 8 Autres droits antérieurs en tant que motifs d’invalidation de l’enregistrement de la marque ......................................................... 9
Chapitre IV : Procédure d’enregistrement de la marque Dépôt d’une demande d’enregistrement.......................................... 10 Priorité d’une marque...................................................................... 11 Examen préliminaire de la demande ............................................... 12 Examen de la marque ...................................................................... 13 Retrait, limitation et modification de la demande ........................... 14 Division de la demande................................................................... 15 Enregistrement et publication de la marque et délivrance d’un certificat .......................................................................................... 16 Registre national des marques......................................................... 17 Opposition à l’enregistrement de la marque.................................... 18 Examen des recours et des oppositions ........................................... 19 Division de l’enregistrement ........................................................... 20 Durée et renouvellement de l’enregistrement.................................. 21 Prolongation des délais fixés et renouvellement d’une demande .... 22
Chapitre V : Usage de la marque Usage de la marque ......................................................................... 23 Mention de réserve concernant le droit exclusif sur la marque ....... 24 Transmission de la marque à des tiers............................................. 25 Contrat de licence relatif à une marque........................................... 26 Usage illicite de la marque (atteinte à la marque) ........................... 27 Responsabilité en cas d’usage illicite de la marque......................... 28 Forclusion par tolérance.................................................................. 29
Chapitre VI : Fin de la validité de la marque Radiation de l’enregistrement de la marque à l’initiative du propriétaire (renonciation à l’enregistrement) ................................. 30 Invalidation de l’enregistrement de la marque ................................ 31 Déchéance de l’enregistrement de la marque .................................. 32 Radiation de l’enregistrement de la marque liée à l’expiration de sa durée de validité.......................................................................... 33
Chapitre VII : Marques collectives Marques collectives et droit à la marque collective......................... 34 Usage de la marque collective et règlement d’usage....................... 35 Motifs supplémentaires d’invalidation de la marque collective ...... 36
Chapitre VIII : Enregistrement international des marques Application de la présente loi à l’enregistrement international des marques..................................................................................... 37 Actes accomplis par l’Office des brevets en liaison avec une demande d’enregistrement international (enregistrements)............. 38 Validité d’un enregistrement international en Lettonie ................... 39
Chapitre IX : Indications de provenance géographique Dispositions générales relatives aux indications de provenance géographique................................................................................... 40 Étendue de la protection juridique des indications de provenance géographique................................................................................... 41 Critères permettant de déterminer la provenance des produits ou des services ..................................................................................... 42 Moyens de garantir la protection juridique des indications de provenance géographique................................................................ 43
Dispositions transitoires
Chapitre premier Dispositions générales
Termes utilisés dans la présente loi
1er. Au sens de la présente loi, on entend par
1. «marque de produit», un signe permettant de distinguer les produits d’une entreprise de ceux d’autres entreprises; les termes «marques de produits» et «marques» utilisés dans le texte de la présente loi englobent également les marques de services et les marques collectives, à moins que la loi ne stipule expressément le contraire;
2. «marque de service», un signe permettant de distinguer les services fournis par une entreprise de ceux fournis par d’autres entreprises;
3. «marque collective», une marque de produit ou de service utilisée par des associations de fabricants, de commerçants ou de prestataires de services ou des unions similaires pour désigner leurs produits ou services;
4. «Convention de Paris», la Convention de Paris pour la protection de la propriété industrielle du 20 mars 1883, révisée à Stockholm le 14 juillet 1967 et modifiée le 28 septembre 1979;
5. «Union de Paris», l’union des pays parties à la Convention de Paris; 6. «caractère distinctif», l’ensemble des caractéristiques d’un signe qui permettent de
distinguer les produits ou les services d’une entreprise (d’entreprises) sur lesquels ce signe est apposé de ceux d’autres entreprises; l’évaluation du caractère distinctif d’un signe dépend non seulement du caractère du signe lui-même, mais aussi de la perception qu’en ont les consommateurs et de la nature des produits ou des services visés;
7. «enregistrement international des marques» (enregistrement international), l’enregistrement de marques effectué conformément à l’Arrangement de Madrid concernant l’enregistrement international des marques du 14 avril 1891, révisé à Stockholm le 14 juillet 1967 et modifié le 28 septembre 1979 (Arrangement de
Madrid), au Protocole relatif à l’Arrangement de Madrid concernant l’enregistrement international des marques du 27 juin 1989 (Protocole de Madrid) ou à tout autre accord relatif à l’enregistrement international des marques en vigueur en Lettonie;
8. «classification internationale des produits et des services» (classification de Nice), la classification instituée par l’Arrangement de Nice concernant la classification internationale des produits et des services aux fins de l’enregistrement des marques du 15 juin 1957;
9. «Bureau international», le Bureau international de l’Organisation Mondiale de la Propriété Intellectuelle qui procède à l’enregistrement international des marques et tient le registre international des marques;
10. «indication de provenance géographique», une dénomination géographique ou toute autre indication ou tout autre signe servant à désigner, directement ou indirectement, la provenance géographique des produits ou des services, y compris toute indication relative à leurs caractéristiques ou propriétés qui sont liées à cette provenance.
Portée de la présente loi
2. — 1) La présente loi contient des dispositions régissant les rapports juridiques qui naissent en liaison avec l’enregistrement, l’utilisation et la protection des marques et des indications de provenance géographique.
2) Le chapitre VII de la présente loi contient des dispositions spéciales relatives aux marques collectives; dans tous les autres cas, les dispositions relatives aux marques de produits ou de services s’appliquent aussi aux marques collectives, sauf dispositions contraires.
3) L’utilisation et la protection des marques et des indications de provenance géographique sont également régies par d’autres textes législatifs pour autant qu’ils ne soient pas contraires à la présente loi.
4) Les personnes physiques et morales ressortissantes de Lettonie peuvent faire enregistrer, utiliser et faire protéger à l’étranger des marques, des indications de provenance géographique, ainsi que d’autres désignations utilisées dans le commerce conformément aux lois des pays concernés et aux traités internationaux.
5) Si un traité international ratifié par le Saeima [Parlement] prévoit des dispositions différentes de celles qui sont énoncées dans la présente loi, ce sont les dispositions du traité international qui sont applicables.
Chapitre II Marques et droit à la marque
Marques
3. Une marque peut consister en tout signe susceptible de représentation graphique et propre à distinguer les produits ou les services d’une entreprise de ceux d’autres entreprises. Peuvent en particulier constituer une marque
1. les dénominations verbales, composées de lettres, de mots, ainsi que de prénoms, de noms de famille ou de chiffres;
2. les signes figuratifs — illustrations, dessins, symboles graphiques, couleurs ou combinaisons de couleurs;
3. les formes tridimensionnelles, y compris les formes des produits et de leur emballage;
4. toute combinaison des signes susmentionnés (étiquettes, par exemple); 5. des types spécifiques de marques (marques spéciales — signaux sonores ou
lumineux, par exemple).
Droit à la marque et titulaire de ce droit
4. — 1) Le droit à une marque peut être acquis par toute personne physique ou morale (ci-après dénommée «personne»). Toute personne peut être propriétaire d’une ou de plusieurs marques.
2) Une marque peut appartenir conjointement à deux personnes ou plus.
3) Une marque collective appartient à une association regroupant plusieurs entreprises.
4) Une marque non enregistrée peut être utilisée dans le cadre d’activités commerciales loyales pour autant qu’elle ne porte pas atteinte aux droits d’autres personnes et qu’elle n’enfreint pas les dispositions des lois et autres textes législatifs. Outre les dispositions spéciales prévues à l’alinéa 7) du présent article ainsi qu’à l’article 8 et à l’alinéa 8) de l’article 28 de la présente loi qui permettent, dans certains cas, qu’une marque soit protégée sans avoir fait l’objet d’un enregistrement ou indépendamment de son enregistrement, les rapports juridiques concernant les marques non enregistrées sont également régis par les dispositions du code civil et des textes législatifs relatifs à la concurrence déloyale.
5) Le droit exclusif sur la marque peut être garanti sur la base d’un enregistrement de la marque auprès de l’Office des brevets de la République de Lettonie (ci-après dénommé «Office des brevets») ou d’un enregistrement effectué conformément aux dispositions du règlement relatif à l’enregistrement international des marques et valable en Lettonie. Les dispositions spéciales applicables à l’enregistrement international des marques et aux marques ayant fait l’objet d’un enregistrement international figurent dans le chapitre VIII de la présente loi; dans tous les autres cas, les dispositions prescrites pour les marques enregistrées auprès de l’Office des brevets sont applicables en ce qui concerne la validité, l’utilisation et la protection des marques ayant fait l’objet d’un enregistrement international.
6) La personne au nom de laquelle la marque est enregistrée jouit du droit exclusif d’interdire à tout tiers de faire usage dans le commerce
1. d’un signe identique à la marque pour des produits ou des services identiques à ceux pour lesquels celle-ci est enregistrée;
2. d’un signe pour lequel, en raison de son identité ou de sa similitude avec la marque et en raison de l’identité ou de la similitude des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée et le signe est utilisé, il existe un risque de confusion ou d’association entre le signe et la marque dans l’esprit des consommateurs.
7) Nonobstant les dispositions de l’alinéa 6) du présent article, le propriétaire d’une marque qui est notoire (au sens de l’article 8) en Lettonie est habilité à interdire l’utilisation, dans le commerce, de tout signe qui constitue une reproduction, une imitation, une traduction ou une translittération de la marque notoire susceptible de créer la confusion pour des produits ou des services identiques ou similaires à ceux qui sont couverts par la marque notoire. Le propriétaire d’une marque notoire en Lettonie est habilité à interdire l’utilisation, dans le commerce, de tout signe qui constitue une reproduction, une imitation, une traduction ou une translittération de la marque notoire également pour des produits ou des services qui ne sont pas similaires à ceux qui sont couverts par la marque notoire, pour autant que les consommateurs puissent déduire de l’utilisation d’un tel signe qu’il existe un lien entre ces produits ou ces services et le propriétaire de la marque notoire et qu’une telle utilisation risque de porter préjudice aux intérêts du propriétaire de la marque notoire.
8) Conformément aux dispositions des alinéas 6) et 7) du présent article, il peut notamment être interdit
1. d’utiliser (apposer ou joindre) le signe sur les produits ou sur leur emballage; 2. d’offrir les produits ou de les mettre dans le commerce ou de les détenir à ces fins
sous le signe; 3. de fournir des services ou de les offrir sous le signe; 4. d’importer ou d’exporter les produits sous le signe; 5. d’utiliser le signe dans les papiers d’affaires et la publicité.
9) Conformément à l’application mutatis mutandis des dispositions des alinéas 6), 7) et 8) du présent article, le propriétaire de la marque est également habilité à interdire à tout tiers de faire usage d’un signe qui est destiné à des fins autres que distinguer des produits ou des services (marquage de produits, indication de provenance de produits ou de services), s’il est prouvé que l’usage d’un tel signe sans motif valable donne l’impression qu’il existe un lien avec cette marque, ou tire indûment profit du caractère distinctif ou de la renommée de la marque ou leur porte préjudice.
10) Si la reproduction d’une marque enregistrée et valable dans un dictionnaire, une encyclopédie ou un ouvrage à consulter similaire donne l’impression qu’elle constitue le terme générique des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée, l’éditeur veille, sur la demande du propriétaire de la marque, à ce que la reproduction de la marque soit, au plus tard lors de l’édition suivante de l’ouvrage, accompagnée de l’indication qu’il s’agit d’une marque enregistrée. Cette disposition s’applique également mutatis mutandis aux ouvrages à consulter qui se présentent sous la forme de bases de données électroniques.
11) Le droit à la marque, qui découle de l’enregistrement ou du dépôt d’une demande d’enregistrement de la marque, confère le même statut juridique que les droits réels au sens des dispositions du code civil, mais il n’est pas considéré comme une chose non possessoire. Ce droit peut être transmis à d’autres personnes (ayants cause) et il est transmissible par voie successorale.
12) Le droit exclusif sur une marque enregistrée, y compris à l’égard de tiers, produit pleinement ses effets à compter de la date de publication de l’avis d’enregistrement de la marque.
Limitations du droit exclusif
5. — 1) Le propriétaire de la marque ne peut pas interdire à un tiers l’usage dans le commerce
1. de son prénom, de son nom ou de son adresse; 2. du nom de son entreprise si son usage licite dans le commerce a commencé avant la
date de dépôt (date de priorité) de la marque en question, ainsi que de son adresse; 3. d’indications et de renseignements authentiques concernant l’espèce, la qualité, la
quantité, la destination, la valeur, la provenance géographique, l’époque de la production du produit ou de la prestation du service ou d’autres caractéristiques de ceux-ci;
4. de la marque lorsqu’il est nécessaire pour indiquer la destination d’un produit ou d’un service, notamment en tant qu’accessoire ou pièce détachée,
pour autant que cet usage soit fait conformément aux usages honnêtes en matière industrielle ou commerciale.
2) Le propriétaire de la marque n’a pas le droit d’interdire l’usage de celle-ci pour des produits qui ont été mis dans le commerce sous cette marque avec son consentement en Lettonie ou dans tout autre État avec lequel la Lettonie a conclu pour ces produits un accord international bilatéral ou multilatéral en vue d’établir un marché commun, une union douanière ou un accord similaire.
3) Les dispositions de l’alinéa 2) du présent article ne sont pas applicables lorsque des motifs légitimes justifient que le propriétaire interdise la commercialisation ultérieure des produits, notamment lorsque la qualité des produits est modifiée ou altérée après leur mise dans le commerce.
4) Le droit exclusif ne s’applique pas aux éléments de la marque qui, pris séparément, ne peuvent pas être enregistrés en tant que marques conformément à l’alinéa 1) de l’article 6 de la présente loi.
Chapitre III Conditions préalables
à l’enregistrement de la marque
Motifs absolus de refus et d’invalidation de l’enregistrement de la marque
6. — 1) Ne peuvent être enregistrés en tant que marques (s’ils l’ont été, ces enregistrements peuvent être déclarés nuls conformément aux dispositions de la présente loi)
1. les signes qui ne peuvent pas constituer une marque, c’est-à-dire qui ne sont pas conformes aux dispositions de l’article 3 de la présente loi;
2. les marques qui sont dépourvues de caractère distinctif pour les produits ou les services pour lesquels l’enregistrement est demandé;
3. les marques qui sont composées exclusivement de signes ou d’indications pouvant servir, dans le commerce, à désigner l’espèce, la qualité, la quantité, la destination,
la valeur, la provenance géographique ou l’époque de la production du produit ou de la prestation du service, ou d’autres caractéristiques de ceux-ci;
4. les marques qui sont composées exclusivement de signes ou d’indications devenus usuels dans le langage courant ou dans les habitudes loyales et constantes du commerce pour désigner les produits ou les services pour lesquels l’enregistrement est demandé (termes généraux);
5. les signes constitués exclusivement par la forme imposée directement par la nature même du produit, ou par la forme du produit nécessaire à l’obtention d’un résultat technique particulier, ou par la forme qui donne une valeur substantielle au produit;
6. les marques qui sont contraires à l’ordre public ou aux bonnes mœurs; 7. les marques qui sont de nature à induire les consommateurs en erreur, par exemple
sur la nature, la qualité ou la provenance géographique du produit ou du service; 8. les marques qui contiennent des signes dont l’enregistrement, à défaut
d’autorisation des pouvoirs compétents, serait refusé ou invalidé en vertu de l’article 6ter de la Convention de Paris, notamment des armoiries ou des drapeaux de pays membres de l’Union de Paris, leurs signes et poinçons officiels de contrôle, de qualité et de garantie, ainsi que des emblèmes, des drapeaux, des sigles ou des dénominations d’organisations internationales;
9. les marques qui contiennent, sans que les pouvoirs compétents aient accordé d’autorisation conformément aux procédures énoncées dans les textes législatifs de la Lettonie, des blasons approuvés par l’État, des décorations nationales, des signes honorifiques, des signes et poinçons officiels de contrôle, de qualité et de garantie, des signes indiquant que les produits peuvent être utilisés sans danger, employés pour des produits ou des services similaires en Lettonie, ou tout autre signe présentant une valeur symbolique importante ainsi que des symboles religieux;
10. les marques de vins qui comportent ou qui sont composées d’indications de provenance géographique destinées à identifier les vins, ou les marques de spiritueux qui comportent ou qui sont composées d’indications de provenance géographique destinées à identifier les spiritueux, lorsque les vins ou spiritueux pour lesquels l’enregistrement de la marque est demandé n’ont pas cette origine.
2) L’enregistrement d’une marque peut également être refusé ou, s’il a eu lieu, être déclaré nul en vertu des dispositions de la présente loi s’il apparaît clairement que le dépôt de la demande d’enregistrement de la marque a été effectué de mauvaise foi.
3) L’enregistrement d’une marque ne peut pas être refusé sur la base des dispositions des points 2, 3 ou 4 de l’alinéa 1) du présent article et ne peut pas être déclaré nul en vertu des mêmes dispositions si la marque a acquis, pour les produits ou services pour lesquels l’enregistrement est demandé, un caractère distinctif dans l’esprit des consommateurs en Lettonie après l’usage qui en a été fait.
Marque antérieure en tant que motif d’invalidation de l’enregistrement
7. — 1) L’enregistrement d’une marque peut être déclaré nul conformément aux dispositions de la présente loi dans les cas suivants :
1. lorsque la marque est identique à une marque antérieure et que les produits ou les services pour lesquels elle a été enregistrée sont identiques à ceux pour lesquels la marque antérieure a été enregistrée;
2. lorsqu’en raison de son identité ou de sa similitude avec une marque antérieure appartenant à un tiers et en raison de l’identité ou de la similitude des produits ou des services respectifs, il existe un risque de confusion ou d’association entre les marques dans l’esprit des consommateurs.
2) On entend par «marques antérieures» au sens de l’alinéa 1) du présent article
1. les marques valables en Lettonie enregistrées conformément aux procédures d’enregistrement nationales ou internationales, dont la demande d’enregistrement a été déposée antérieurement à la demande d’enregistrement de la marque inadmissible, compte tenu également de la priorité accordée à ces marques;
2. les demandes d’enregistrement de marques visées au point 1, sous réserve de leur enregistrement.
Marque notoire en tant que motif de refus ou d’invalidation
de l’enregistrement
8. — 1) Nonobstant les dispositions de l’article 7, l’enregistrement d’une marque peut être refusé ou, s’il a eu lieu, être invalidé en vertu des dispositions de la présente loi si la marque constitue une reproduction, une imitation, une traduction ou une translittération, susceptible de créer la confusion, d’une autre marque qui, même si elle n’est pas enregistrée, était notoire en Lettonie pour des produits ou des services identiques ou similaires à la date de dépôt de la demande d’enregistrement de la marque (ou à la date de priorité si une priorité a été accordée).
2) En sus des dispositions de l’alinéa 1) du présent article, l’enregistrement d’une marque peut également être refusé ou invalidé lorsque les produits ou services pour lesquels l’enregistrement de la marque est demandé ne sont pas similaires à ceux qui sont couverts par une marque notoire en Lettonie, pour autant que les consommateurs puissent déduire de l’usage, pour ces produits ou ces services, de la marque faisant l’objet de la demande qu’il existe un lien avec le propriétaire de la marque notoire, et pour autant qu’un tel usage risque de porter préjudice aux intérêts du propriétaire de la marque notoire.
3) Pour déterminer si une marque est notoire, il est tenu compte de la connaissance qu’ont les consommateurs concernés de cette marque, y compris la connaissance qu’ils en ont acquise en Lettonie grâce à la publicité ou à toute autre activité ayant contribué à la faire connaître.
4) Pour déterminer si les dispositions des alinéas 1) et 2) du présent article sont applicables à un signe dont l’enregistrement est demandé ou à une marque enregistrée, il est tenu compte des dispositions de l’article 6bis de la Convention de Paris sur les marques notoirement connues, notamment la disposition relative à l’inadmissibilité d’une reproduction ou d’une imitation d’une marque notoire dans une partie essentielle d’une autre marque; lesdites dispositions sont également applicables mutatis mutandis aux marques de services.
5) Les dispositions des alinéas 1) et 2) du présent article concernant le refus d’enregistrement ne s’appliquent pas pendant la procédure d’examen si la demande d’enregistrement de la marque a été déposée avec le consentement du propriétaire de la marque notoire.
Autres droits antérieurs en tant que motifs d’invalidation
de l’enregistrement de la marque
9. — 1) L’enregistrement d’une marque peut également être déclaré nul au motif que la marque est identique ou similaire à une marque collective antérieure dont la durée de validité a expiré au cours des trois années précédant la date de dépôt de la demande d’enregistrement de la marque en question.
2) L’enregistrement d’une marque peut aussi être déclaré nul au motif que la marque est identique ou similaire à une marque antérieure qui a été enregistrée pour des produits ou des services identiques ou similaires et dont la durée de validité, à défaut de renouvellement, a expiré au cours des deux années précédant la date de dépôt de la demande d’enregistrement de la marque, à l’exception des cas où le propriétaire de la marque antérieure a consenti à l’enregistrement de la marque ou n’a pas fait usage de la sienne.
3) L’enregistrement d’une marque peut enfin être déclaré nul au motif qu’un tiers a acquis en Lettonie, avant la date de dépôt de la demande d’enregistrement de la marque (compte tenu également de sa date de priorité), d’autres droits qui lui permettent d’interdire l’usage de la marque, y compris les droits ci-après qui sont opposables à l’enregistrement :
1. droits de la personne, c’est-à-dire droit au prénom, au nom, à un pseudonyme, portrait ou fac-similé d’une personne connue du public, à moins que cette personne ne soit décédée depuis 50 ans ou plus;
2. droit d’auteur; 3. droits commerciaux, c’est-à-dire droit à un nom commercial (dénomination
commerciale, nom d’un organe de diffusion ou autre signe similaire) utilisé dans un secteur d’activité identique ou similaire, si son usage loyal et licite dans le commerce en Lettonie a commencé avant la date de dépôt de la demande d’enregistrement de la marque ou, respectivement, sa date de priorité, ou droit à un nom commercial (dénomination commerciale, nom d’un organe de diffusion ou autre signe similaire) de Lettonie ou d’un pays étranger qui était notoire en Lettonie;
4. autres droits de propriété industrielle.
4) Le propriétaire d’une marque dans un autre pays membre de l’Union de Paris peut aussi demander l’invalidation de la marque lorsque celle-ci a été enregistrée par l’agent ou le mandataire du propriétaire de la marque, en son propre nom en Lettonie et sans l’autorisation du propriétaire, à moins que cet agent ou ce mandataire n’ait un motif suffisant pour justifier ses agissements.
Chapitre IV Procédure d’enregistrement de la marque
Dépôt d’une demande d’enregistrement
10. — 1) Toute personne qui souhaite faire enregistrer une marque en Lettonie doit déposer par écrit une demande d’enregistrement de la marque (ci-après dénommée «demande») auprès de l’Office des brevets.
2) Le dépôt d’une demande et l’enregistrement de la marque, ainsi que d’autres actes énoncés dans la présente loi, donnent lieu au paiement d’une taxe. Le montant des taxes est déterminé par le Cabinet des ministres.
3) Sous réserve des dispositions de l’alinéa 9) du présent article, la date de dépôt de la demande (date de dépôt) est réputée être la date à laquelle l’Office des brevets a reçu des pièces contenant les éléments suivants :
1. une requête en enregistrement de la marque; 2. des indications permettant d’identifier sans erreur possible le déposant; 3. le signe dont l’enregistrement est demandé (sa reproduction); 4. la liste des produits ou des services pour lesquels l’enregistrement de la marque est
demandé.
4) La demande d’enregistrement ne peut porter que sur une seule marque.
5) Chaque demande peut contenir une requête en enregistrement d’une marque pour un produit ou un service, pour plusieurs ou un grand nombre de produits ou de services, ou pour des produits et des services simultanément, qu’ils appartiennent à une ou à plusieurs classes de produits ou de services conformément à la classification internationale des produits et des services (classification de Nice). Les produits et les services doivent être groupés dans la liste d’après les classes de cette classification.
6) Le formulaire de demande d’enregistrement, qui doit être conforme aux dispositions de la présente loi et des traités internationaux auxquels la Lettonie est partie, doit être agréé par l’Office des brevets.
7) La requête en enregistrement et la liste des produits et des services doivent être rédigées en langue lettone. Les autres pièces et éléments de la demande peuvent être aussi présentés en allemand, en anglais, en français ou en russe. L’Office des brevets peut exiger une traduction en letton des pièces et éléments produits; cette traduction doit être fournie dans le délai fixé par l’Office des brevets. L’instruction de la demande et la correspondance se font en letton.
8) Dans les cas prévus par la présente loi et par les traités internationaux auxquels la Lettonie est partie, la demande doit comporter une description du signe faisant l’objet de la demande, sa traduction ou d’autres observations quant au caractère du signe.
9) La demande doit contenir un justificatif du paiement de la taxe de dépôt, y compris de la taxe supplémentaire si la demande porte sur des produits ou des services relevant de plus
d’une classe de la classification de Nice. Ce justificatif peut être produit dans un délai d’un mois à compter de la date de dépôt, la date de dépôt initial étant maintenue (alinéa 3) du présent article). Si ce délai est dépassé mais que toutes les pièces nécessaires pour attribuer la date de dépôt ont été présentées, la date de dépôt est réputée être la date à laquelle le justificatif du paiement de la taxe, y compris de la taxe supplémentaire, a été produit.
10) Si la demande est déposée par l’intermédiaire d’un mandataire, elle doit être accompagnée d’une pièce attestant le pouvoir de celui-ci. Les prescriptions spécifiques relatives à la constitution d’un mandataire et à son pouvoir figurent dans la loi sur les brevets, les dispositions générales du code civil relatives aux pouvoirs et les dispositions applicables des traités internationaux auxquels la Lettonie est partie.
11) Conformément aux dispositions de la loi sur les brevets de la Lettonie relatives à la représentation devant l’Office des brevets, un déposant étranger ne peut déposer une demande, tenir une correspondance et accomplir tous les autres actes nécessaires auprès de l’Office des brevets et, le cas échéant, devant la Chambre des recours de l’Office des brevets, que par l’intermédiaire d’un conseil en brevets (ou en marques).
12) La demande doit contenir les pièces et éléments mentionnés dans le présent article et, si nécessaire, ceux qui sont mentionnés à l’article 11 ainsi que d’autres pièces et éléments. Les conditions formelles que doivent remplir les pièces et éléments constitutifs d’une demande sont déterminées par l’Office des brevets conformément aux dispositions de la présente loi et à celles des traités internationaux auxquels la Lettonie est partie. La demande doit être signée par le déposant ou son mandataire.
Priorité d’une marque
11. — 1) Une personne qui a régulièrement déposé une demande d’enregistrement d’une marque dans un pays qui est membre de l’Union de Paris, ou dans tout autre pays ou union de pays avec lequel la Lettonie a conclu un accord concernant la reconnaissance du droit de priorité, ou son ayant cause, jouit, pour effectuer le dépôt d’une demande d’enregistrement de la même marque en Lettonie et pour des produits ou des services identiques à ceux pour lesquels la demande précédente a été déposée ou contenus dans ces derniers, d’un droit de priorité pendant un délai de six mois à compter de la date de dépôt de la première demande.
2) Le déposant qui souhaite se prévaloir de la priorité d’une demande antérieure (priorité conventionnelle) est tenu de joindre à la demande ultérieure une déclaration revendiquant la priorité et indiquant la date de dépôt de la demande antérieure et le pays (office régional d’enregistrement des marques) où elle a été déposée, ainsi que le numéro d’ordre de la demande s’il est connu à la date de dépôt de la demande ultérieure. Un document attestant le droit de priorité du déposant, à savoir une copie certifiée conforme de l’original de la demande antérieure, établie par l’autorité ayant reçu la demande antérieure, doit être joint à la demande ultérieure ou produit dans les trois mois qui suivent la date de dépôt de cette demande.
3) Si le déposant a présenté, sous la marque, des produits ou des services pour lesquels l’enregistrement de cette marque est demandé lors d’une exposition internationale officielle ou officiellement reconnue en Lettonie ou dans tout pays membre de l’Union de Paris, il peut revendiquer un droit de priorité, au sens de l’alinéa 7) du présent article, à compter de la date
de la première présentation de ces produits ou services dans ladite exposition, à condition de déposer la demande d’enregistrement de la marque dans un délai de six mois à compter de cette date.
4) Le déposant qui souhaite se prévaloir des dispositions de l’alinéa 3) du présent article (priorité découlant d’une exposition) est tenu de joindre à sa demande une déclaration indiquant la date de la première présentation des produits ou des services et désignant l’exposition. Un document attestant le droit de priorité du déposant, à savoir un certificat permettant d’identifier les produits ou les services présentés et mentionnant la date de la première présentation (sous cette marque), délivré par une autorité compétente de l’exposition, doit être joint à la demande d’enregistrement de la marque ou produit dans les trois mois qui suivent la date de dépôt de la demande.
5) La priorité découlant d’une exposition ne prolonge pas le délai de priorité prévu à l’alinéa 1) du présent article.
6) Pour déterminer si la priorité revendiquée doit être accordée à la demande d’enregistrement de la marque, l’Office des brevets tient compte des dispositions du présent article ainsi que des dispositions des articles 4 et 11 de la Convention de Paris qu’il peut appliquer également, mutatis mutandis, aux marques de services.
7) La priorité (droit de priorité) d’une marque signifie que pour établir l’antériorité des droits, c’est la date de priorité qui est prise en considération en lieu et place de la date de dépôt de la demande d’enregistrement de la marque.
Examen préliminaire de la demande
12. — 1) Dans les trois mois qui suivent la réception de la demande, l’Office des brevets procède à un examen préliminaire de la demande, vérifie si celle-ci est conforme aux conditions prévues par l’article 10 de la présente loi et aux prescriptions du règlement édicté par l’Office des brevets sur la base de ces conditions et, conformément aux procédures prescrites, détermine la date de dépôt de la demande et, si le déposant jouit du droit de priorité en vertu des dispositions de l’article 11, la date de priorité.
2) Si la demande n’est pas conforme, ou n’est que partiellement conforme, aux conditions prescrites, l’Office des brevets le notifie au déposant par écrit en indiquant en quoi la demande n’est pas conforme et en fixant un délai de réponse (pour remédier aux irrégularités). La durée de l’examen préliminaire est prolongée en conséquence.
3) Si la demande ne satisfait pas initialement aux conditions prévues à l’alinéa 3) de l’article 10 concernant les pièces nécessaires pour déterminer la date de dépôt mais que le déposant remédie aux irrégularités dans le délai fixé par l’Office des brevets, la date de dépôt est réputée être la date à laquelle toutes les pièces visées parviennent à l’Office des brevets. Si le déposant ne se conforme pas à l’invitation de l’Office des brevets et ne remédie pas aux irrégularités constatées dans la demande, celle-ci est réputée ne pas avoir été déposée.
4) Si le déposant n’a pas rempli les conditions prescrites pour obtenir un droit de priorité, la priorité n’est pas accordée.
5) Si la demande comporte d’autres irrégularités graves et que le déposant n’y remédie pas après avoir été invité à le faire, la demande est rejetée.
6) Si la demande satisfait aux conditions prévues à l’article 10 de la présente loi et aux prescriptions du règlement édicté par l’Office des brevets sur la base de ces conditions, l’Office des brevets avise le déposant par écrit que sa demande est prise en considération (acceptation de la demande).
7) En cas de désaccord avec la décision rendue par l’Office des brevets à l’issue de l’examen préliminaire, le déposant a le droit, dans un délai de trois mois à compter de la date à laquelle il a reçu la décision et sous réserve du paiement de la taxe prescrite, de former un recours motivé auprès de la Chambre des recours de l’Office des brevets (ci-après dénommée «Chambre des recours»).
Examen de la marque
13. — 1) Dans les trois mois qui suivent la date à laquelle la demande a été prise en considération, l’Office des brevets vérifie si celle-ci est conforme aux conditions prévues aux articles 3, 6 et 8 de la présente loi. Au cours de l’examen, l’Office des brevets peut inviter le déposant à présenter des éléments et des pièces supplémentaires nécessaires à l’examen, en indiquant ledélai dans lequel ils doivent être remis. La durée de l’examen de la demande précité est prolongée en conséquence.
2) S’il est établi au cours de l’examen que la marque ne peut pas être enregistrée, ou qu’elle ne peut l’être qu’avec les limitations énoncées à l’alinéa 5) ou 6) du présent article, l’Office des brevets en informe le déposant et lui impartit un délai de trois mois pour présenter ses observations (arguments contre les motifs de refus ou de limitation de l’enregistrement).
3) Dès qu’il a reçu les observations du déposant ou à l’expiration du délai fixé à cet effet, l’Office des brevets prend sans tarder une décision sur l’admissibilité de la marque à l’enregistrement ou sur le refus d’enregistrement.
4) Si le résultat de l’examen est positif, l’Office des brevets décide d’enregistrer la marque. Le déposant en est informé par écrit et est invité à acquitter une taxe d’enregistrement et de publication de la marque.
5) S’il est établi que la marque n’est pas admissible à l’enregistrement pour certains produits ou services seulement, l’Office des brevets décide de l’enregistrer pour les autres produits ou services énumérés dans la demande (pour une liste restreinte de produits ou de services).
6) Si les éléments visés à l’alinéa 4) de l’article 5 de la présente loi, qui ne peuvent pas être enregistrés individuellement en tant que marques, sont inclus dans la marque et que l’enregistrement de cette marque peut créer des doutes sur l’étendue des droits conférés, l’Office des brevets a la faculté, lorsqu’il enregistre la marque, d’exclure lesdits éléments de la protection par une notification spéciale (exclusion de la protection).
7) La décision de l’Office des brevets de refuser l’enregistrement de la marque ou de l’enregistrer avec les limitations mentionnées à l’alinéa 5) ou 6) du présent article doit être valablement motivée et comporter des renvois aux dispositions de la loi.
8) En cas de désaccord avec la décision rendue par l’Office des brevets à l’issue de l’examen, le déposant a le droit, dans un délai de trois mois à compter de la date à laquelle il a reçu la décision et sous réserve du paiement d’une taxe, de former un recours motivé auprès de la Chambre des recours.
Retrait, limitation et modification de la demande
14. — 1) Le déposant peut, à tout moment pendant l’instruction de la demande, retirer celle-ci dans son intégralité ou supprimer des produits ou des services de la liste de produits ou services qu’il a fournie; cependant, les taxes déjà acquittées ne sont pas remboursables.
2) En sus des modifications visées à l’alinéa 1) du présent article, seules les modifications, les précisions ou les rectifications qui n’affectent pas substantiellement la marque elle-même et qui n’étendent pas la liste des produits ou des services peuvent être apportées à la demande. L’Office des brevets peut, à tout moment au cours de l’instruction de la demande, demander que soient apportées des modifications, des précisions ou des rectifications. Hormis pour corriger des erreurs manifestes et modifier, si nécessaire, son nom ou son adresse ou ceux de son mandataire, le déposant ne peut, de sa propre initiative, modifier et préciser sa demande que jusqu’au moment où l’Office des brevets décide de prendre la demande en considération. L’Office des brevets ne tient compte des modifications autorisées soumises à l’initiative du déposant pendant l’examen que si la taxe prescrite a été acquittée. La correction des erreurs commises par l’Office des brevets ne donne pas lieu au paiement d’une taxe.
3) Les modifications reçues par l’Office des brevets une fois que l’avis d’enregistrement a été établi en vue de la publication sont considérées comme des modifications des données relatives à l’enregistrement et sont assujetties aux dispositions de l’alinéa 2) de l’article 17.
4) Si, pendant la procédure d’enregistrement, et à l’exception des cas visés à l’alinéa 3) de l’article 12 et à l’alinéa 2) de l’article 13, le déposant n’a pas répondu dans le délai prescrit à l’invitation de l’Office des brevets ou n’a pas acquitté la taxe prescrite, et qu’il n’a pas demandé de prorogation du délai, la demande est réputée retirée.
Division de la demande
15. — 1) La demande d’enregistrement d’une marque peut être divisée en deux ou plusieurs demandes, les produits ou les services de la liste étant répartis entre la demande initiale et la demande (ou les demandes) divisionnaire(s). La demande divisionnaire conserve la date de dépôt et la priorité de la demande initiale.
2) Le déposant ne peut présenter une requête en division de la demande qu’avant la préparation par l’Office des brevets de la marque et des données y relatives en vue de l’enregistrement et de la publication.
3) Lorsqu’il présente une requête en division de la demande auprès de l’Office des brevets, le déposant doit indiquer les produits ou les services qu’il entend maintenir dans la demande initiale, établir chaque demande divisionnaire en respectant toutes les conditions énoncées à l’article 10 de la présente loi concernant le contenu de la demande et acquitter les taxes prescrites comme s’il s’agissait d’une nouvelle demande. Les taxes déjà acquittées pour la demande initiale ne sont pas remboursées et ne valent pas pour la demande divisionnaire. Si le déposant ne remet pas les pièces et éléments requis ou n’acquitte pas la taxe prescrite pour la demande divisionnaire dans un délai de trois mois à compter de la date à laquelle la requête en division de la demande est parvenue à l’Office des brevets, la demande divisionnaire est réputée retirée.
4) L’examen de toute demande divisionnaire est assujetti aux prescriptions des articles 12 et 13 de la présente loi. Le déposant ne peut pas retirer une requête en division de la demande.
Enregistrement et publication de la marque et délivrance d’un certificat
16. — 1) Si le déposant a acquitté la taxe prescrite, l’Office des brevets prépare, dès que possible après avoir pris une décision favorable à l’issue de l’examen, la marque et les données y relatives en vue de l’enregistrement et de la publication.
2) La marque est inscrite au registre national des marques en même temps qu’elle est publiée dans le bulletin officiel de l’Office des brevets, sauf dans les cas particuliers où des motifs valables justifient un retard substantiel de la publication.
3) Une fois que la marque est enregistrée et publiée, l’Office des brevets délivre au propriétaire un certificat d’enregistrement de la marque dont il a déterminé la présentation.
Registre national des marques
17. — 1) L’Office des brevets tient le registre national des marques (ci-après dénommé «le registre») dans lequel sont consignés la marque enregistrée (sa reproduction), des renseignements sur le propriétaire de la marque et, le cas échéant, son mandataire, la date de dépôt (date de priorité), la date d’enregistrement de la marque, la date de publication, la liste des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée ainsi que d’autres renseignements déterminés par l’Office des brevets.
2) Le propriétaire de la marque est tenu de notifier immédiatement à l’Office des brevets toute modification ou toute erreur constatée dans les renseignements relatifs à l’enregistrement de la marque, tout changement quant au nom du titulaire ou au mandataire, ainsi que son intention de supprimer des produits ou des services de la liste des produits ou services ou de modifier des éléments de la marque elle-même qui ne sont pas essentiels (éléments secondaires). Les modifications ou corrections ne doivent pas altérer la nature de la marque ni son caractère distinctif, elles ne doivent pas étendre la portée des droits conférés par la marque, ni modifier la priorité accordée, ni créer un risque de confusion pour les consommateurs. Si la taxe prescrite a été acquittée, l’Office des brevets inscrit les modifications autorisées dans le registre, publie un avis relatif aux modifications apportées dans le bulletin officiel et l’envoie au propriétaire de la marque pour qu’il le joigne au
certificat d’enregistrement. La correction des erreurs commises par l’Office des brevets ne donne pas lieu au paiement d’une taxe.
3) Toute personne peut consulter, après leur publication, les renseignements inscrits au registre dans la mesure prévue par les dispositions de l’alinéa 1) du présent article. L’Office des brevets fournit également des extraits du registre moyennant le paiement d’une taxe.
Opposition à l’enregistrement de la marque
18. — 1) Dans un délai de trois mois à compter de la date de publication de la marque, toute personne intéressée peut, sous réserve du paiement de la taxe prescrite, faire opposition à l’enregistrement de la marque. L’opposition doit être formée par écrit auprès de la Chambre des recours et doit être valablement motivée et comporter des renvois aux dispositions de la loi. Après l’expiration du délai précité, l’opposant n’a pas le droit de modifier (élargir) la base juridique initiale de l’opposition, mais il peut, avant que la Chambre des recours ne statue, soumettre des pièces et des éléments supplémentaires qui corroborent (précisent) les faits sur lesquels l’opposition est fondée.
2) Toute personne peut former une opposition si la marque enregistrée n’est pas conforme aux dispositions de l’article 3 de la présente loi, si l’enregistrement est susceptible d’être invalidé en vertu des dispositions de l’article 6, ou si les dispositions du point 1 de l’alinéa 3) de l’article 9 sont applicables.
3) Une opposition fondée sur les dispositions des articles 7 ou 8 de la présente loi, des alinéas 1) ou 2) de l’article 9, des points 2, 3 ou 4 de l’alinéa 3) de l’article 9, ou de l’alinéa 4) de l’article 9 peut être formée par les propriétaires de marques antérieures, de marques notoires, ou par les titulaires d’autres droits antérieurs énoncés dans les dispositions applicables, ou par leurs ayants cause ou leurs mandataires.
4) Une opposition fondée sur les dispositions de l’article 8, des alinéas 1) ou 2) de l’article 9, ou des points 2, 3 ou 4 de l’alinéa 3) de l’article 9 peut aussi être formée, outre par les personnes visées à l’alinéa précédent du présent article, par des associations professionnelles et des associations de fabricants, de commerçants et de prestataires de services dont les statuts prévoient la défense des intérêts économiques des membres, ainsi que par des organisations et des autorités qui ont pour objet, en vertu de leurs statuts, de protéger les consommateurs.
5) La Chambre des recours informe le propriétaire de la marque faisant l’objet d’une opposition qu’une opposition a été formée contre sa marque et lui impartit un délai de trois mois pour y répondre.
6) Si aucune opposition n’est formée dans le délai fixé par la loi, l’enregistrement de la marque ne peut être contesté que devant un tribunal.
Examen des recours et des oppositions
19. — 1) Les recours formés conformément aux dispositions de l’alinéa 7) de l’article 12 et de l’alinéa 8) de l’article 13 de la présente loi ainsi que les oppositions formées conformément à l’article 18 sont examinés par la Chambre des recours, qui agit en vertu du règlement approuvé par le ministre de la justice.
2) Les recours sont examinés dans les trois mois qui suivent la date de leur réception, et les oppositions, dans les trois mois qui suivent la date à laquelle la réponse du propriétaire de la marque contestée a été reçue ou, si celle-ci n’a pas été reçue, dans les trois mois qui suivent la date d’expiration du délai prévu pour la présentation des réponses. Si une opposition est formée sur la base des dispositions de l’article 7 et que la marque est contestée au motif qu’il existe une marque antérieure qui n’est pas encore enregistrée, l’examen de l’opposition peut, sur requête de l’opposant, être différé jusqu’à ce que la marque antérieure soit enregistrée et publiée.
3) Lorsque la Chambre des recours examine un recours formé contre une décision prise par l’Office des brevets, l’auteur du recours ou son mandataire agréé (agent) est invité à participer à la procédure. Si elle examine une opposition formée contre l’enregistrement d’une marque, l’opposant et le propriétaire de la marque contestée, ou leur mandataire agréé (agent), sont invités à participer à la procédure. Toutes les parties intéressées ont le droit de fournir les pièces et éléments nécessaires et de présenter oralement des observations.
4) À l’issue de l’examen du recours, la Chambre des recours décide de faire droit au recours, en totalité ou en partie, ou de le rejeter. Si celui-ci a été formé contre une décision prise par l’Office des brevets à la suite de l’examen préliminaire d’une demande (alinéa 7) de l’article 12 de la présente loi), la décision de l’Office des brevets qui est visée peut être annulée, modifiée ou maintenue par décision de la Chambre des recours. Si le recours a été formé contre une décision prise par l’Office des brevets à la suite de l’examen (alinéa 8) de l’article 13), la marque peut être déclarée admissible à l’enregistrement, en totalité ou avec les limitations visées aux alinéas 5) et 6) de l’article 13 de la présente loi, ou la décision de refuser l’enregistrement peut être maintenue. Si des faits nouveaux interviennent dans le cadre de la procédure de recours, la Chambre des recours peut décider de réexaminer la demande.
5) À l’issue de l’examen de l’opposition, la Chambre des recours décide de faire droit à l’opposition, en totalité ou en partie, ou de la rejeter, alors que la marque faisant l’objet de l’opposition peut, à la suite de la décision de la Chambre des recours, être invalidée à compter de la date de son enregistrement, déclarée valable avec les limitations visées aux alinéas 5) et 6) de l’article 13 de la présente loi, ou déclarée valable conformément à son enregistrement.
6) Lorsque l’opposition est formée en totalité ou en partie au motif qu’il existe une marque antérieure (au sens de l’alinéa 2) de l’article 7 de la présente loi) qui a été enregistrée au moins cinq ans auparavant, le propriétaire de la marque faisant l’objet de l’opposition peut demander que l’opposant apporte un commencement de preuve manifeste et suffisant démontrant que cette marque antérieure a été effectivement utilisée au sens de l’article 23 de la présente loi. La Chambre des recours ne tient pas compte d’un tel motif d’opposition si le commencement de preuve requis n’est pas apporté, ou s’il n’en existe aucun pour les cinq années précédant l’examen de l’opposition. Si la marque antérieure n’a été utilisée que pour une partie de la liste des produits ou des services pour lesquels elle a été enregistrée, la Chambre des recours ne retient le motif d’opposition précité que pour les produits ou les services pour lesquels l’usage a été démontré par un commencement de preuve manifeste et suffisant.
7) La Chambre des recours statue en l’absence de tiers. Il est donné lecture du dispositif de la décision à la fin de l’audience, une décision motivée devant être communiquée par écrit dans un délai d’un mois aux parties intéressées.
8) Les décisions de la Chambre des recours relatives à la conformité d’une demande aux prescriptions de l’article 10 de la présente loi, ainsi qu’aux dispositions de l’article 11 concernant l’octroi du droit de priorité, sont définitives. L’auteur du recours (le déposant de la demande d’enregistrement de la marque) peut faire appel d’autres décisions rendues par la Chambre des recours pendant l’examen d’un recours formé contre une décision de l’Office des brevets devant le tribunal régional de Riga dans les trois mois qui suivent la date à laquelle il a reçu la décision écrite. L’introduction d’un recours devant le tribunal sursoit à l’exécution de la décision de la Chambre des recours.
9) En cas de désaccord avec la décision rendue par la Chambre des recours, le propriétaire de la marque faisant l’objet de l’opposition ou l’opposant ont la faculté, dans les trois mois qui suivent la date à laquelle ils ont reçu copie de la décision de la Chambre des recours, de faire appel de cette décision devant le tribunal régional de Riga. L’introduction d’un recours devant le tribunal sursoit à l’exécution de la décision de la Chambre des recours.
10) Nonobstant l’introduction du recours, toute personne intéressée peut contester la marque enregistrée en vertu des dispositions de l’article 31 ou 32 de la présente loi. Si une telle procédure est engagée avant que le recours contre la décision de la Chambre des recours n’ait été examiné, la procédure de recours est suspendue jusqu’à ce que la Chambre des recours ait statué.
Division de l’enregistrement
20. — 1) L’enregistrement d’une marque peut être divisé en deux ou plusieurs enregistrements, les produits ou les services pour lesquels la marque a été enregistrée étant répartis entre l’enregistrement initial et l’enregistrement (les enregistrements) divisionnaire(s). L’enregistrement divisionnaire conserve la date de dépôt et la priorité de l’enregistrement initial.
2) Une requête en division de l’enregistrement ne peut être présentée qu’après l’expiration du délai d’opposition prévu à l’alinéa 1) de l’article 18 de la présente loi.
3) Lorsqu’il présente une requête en division à l’Office des brevets, le propriétaire de la marque doit indiquer les produits ou les services qu’il entend maintenir dans l’enregistrement initial et ceux qui doivent figurer dans l’enregistrement (les enregistrements) divisionnaire(s) et acquitter la taxe prescrite pour l’enregistrement et la publication des marques pour chacun des enregistrements divisionnaires.
4) Si l’Office des brevets ne perçoit pas la taxe prescrite dans les trois mois qui suivent la date à laquelle il a reçu la requête en division, celle-ci est réputée avoir été retirée.
5) Si le propriétaire de la marque a acquitté la taxe prescrite, l’Office des brevets inscrit dès que possible au registre l’enregistrement divisionnaire et les modifications concernant l’enregistrement initial, publie les avis pertinents dans son bulletin officiel, délivre un certificat d’enregistrement pour l’enregistrement divisionnaire et complète le certificat
d’enregistrement initial conformément aux dispositions de l’alinéa 3) de l’article 16 et de l’alinéa 2) de l’article 17.
6) Une fois que les renseignements relatifs à l’enregistrement divisionnaire ont été préparés en vue de l’enregistrement et de la publication, le déposant n’a pas le droit de retirer la requête en division.
Durée et renouvellement de l’enregistrement
21. — 1) La durée de validité de l’enregistrement d’une marque est de 10 ans à compter de la date de dépôt, à moins qu’il n’ait fait l’objet d’une renonciation, qu’il ait été invalidé ou radié pour déchéance conformément aux dispositions des articles 30, 31 ou 32 de la présente loi.
2) L’enregistrement peut être renouvelé (la marque réenregistrée) pour des périodes de 10 ans. Le propriétaire de la marque doit présenter une requête en renouvellement de l’enregistrement au cours de la dernière année de validité de l’enregistrement de la marque et acquitter la taxe prescrite. Sur requête du titulaire et sous réserve du paiement d’une surtaxe, l’Office des brevets accorde, en vue du renouvellement de l’enregistrement, un délai supplémentaire de six mois après l’expiration de la durée de validité de l’enregistrement.
3) L’Office des brevets inscrit au registre les renseignements concernant le renouvellement de l’enregistrement, publie un avis y relatif dans son bulletin officiel et l’envoie au propriétaire dela marque pour qu’il le joigne au certificat d’enregistrement de la marque.
Prolongation des délais fixés et renouvellement d’une demande
22. — 1) Les délais prescrits aux alinéas 2) et 4) de l’article 11, aux alinéas 2) et 7) de l’article 12, aux alinéas 1), 2) et 8) de l’article 13 ainsi qu’à l’alinéa 5) de l’article 18 et à l’alinéa 2) de l’article 19 de la présente loi peuvent être prolongés par l’Office des brevets ou la Chambre des recours respectivement pour une période déterminée qui n’excède pas trois mois, sous réserve que l’Office des brevets reçoive une requête en prolongation avant l’expiration du délai visé et que la taxe de prolongation soit acquittée.
2) Toute demande d’enregistrement d’une marque qui a été retirée par le déposant ou qui est réputée retirée conformément aux dispositions de l’alinéa 4) de l’article 14 de la présente loi peut, à titre d’exception, être renouvelée par l’Office des brevets pour autant qu’une requête à cet effet lui soit parvenue au plus tard six mois après la date à laquelle la demande a été retirée ou est réputée retirée, et à condition que la taxe prescrite pour le renouvellement de la demande ait été acquittée et que des motifs suffisants aient été invoqués; par ailleurs, une demande ne peut être renouvelée qu’une fois. Toute demande réputée ne pas avoir été déposée conformément aux dispositions de l’alinéa 3) de l’article 12 ne peut être renouvelée (sur la base d’une annulation de la décision de l’Office des brevets en vertu de laquelle la demande est réputée ne pas avoir été déposée) que par une décision de la Chambre des recours.
Chapitre V Usage de la marque
Usage de la marque
23. — 1) On entend par usage d’une marque l’usage qui est fait de la marque sur des produits et leur emballage, sur tout document accompagnant les produits, dans la publicité des produits ou des services, ou dans le cadre d’autres activités commerciales liées aux produits ou aux services visés.
2) On entend également par usage d’une marque l’usage qui est fait de la marque sous une forme qui diffère par des éléments non essentiels, pour autant que les différences n’altèrent pas les caractéristiques et le caractère distinctif de la marque telle qu’elle est enregistrée.
3) Si, dans un délai de cinq ans à compter de l’enregistrement, la marque n’a pas fait l’objet par le propriétaire d’un commencement d’usage effectif en Lettonie pour les produits ou les services pour lesquels elle est enregistrée, ou si un tel usage a été suspendu au cours de la période de validité de la marque pendant au moins cinq années consécutives sans motif suffisant, les dispositions de l’alinéa 6) de l’article 19, de l’alinéa 3) de l’article 28, de l’alinéa 2) de l’article 31 et de l’article 32 peuvent s’appliquer à cette marque.
4) Est considéré comme usage effectif l’usage qui est fait de la marque dans le commerce aux fins d’acquérir ou de conserver une certaine position sur le marché pour les produits ou services visés.
5) Est également considéré comme usage d’une marque l’usage qui est fait de la marque sur les produits ou sur leur emballage en Lettonie dans le seul but de l’exportation.
6) L’usage de la marque avec le consentement du propriétaire est considéré comme fait par le propriétaire conformément aux dispositions de l’alinéa 3) du présent article.
Mention de réserve concernant le droit exclusif sur la marque
24. — 1) Le propriétaire de la marque peut assortir la marque valablement enregistrée d’un signe consistant en la lettre «R» entourée d’un cercle ou d’un libellé signalant que la marque est enregistrée (par exemple, «marque enregistrée en Lettonie»).
2) Le propriétaire de la marque ne doit pas induire le public en erreur en apposant une mention de réserve sur une marque qui n’est pas enregistrée en Lettonie ou dans un autre pays.
3) Lorsque le propriétaire de la marque a des raisons de penser qu’une personne porte atteinte à son droit exclusif en utilisant dans le commerce l’un des signes visés au point 1 ou 2 de l’alinéa 6) ou à l’alinéa 7) de l’article 4 de la présente loi, il a la faculté de mettre cette personne en garde contre l’atteinte alléguée.
Transmission de la marque à des tiers
25. — 1) Le propriétaire de la marque a le droit de transmettre sa marque à un tiers pour un, plusieurs ou la totalité des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée en même temps que l’entreprise, ou une partie de l’entreprise, qui utilise cette marque, ou indépendamment de celle-ci.
2) Si une entreprise, ou une partie d’une entreprise, est transférée à un tiers, le droit à la marque appartenant à cette entreprise ou à une partie de cette entreprise est réputé transmis en même temps que tout ou partie de l’entreprise, sauf s’il existe une convention contraire entre les parties ou si cela ressort clairement des circonstances.
3) Après avoir reçu une requête ainsi qu’un document attestant la transmission des droits, et moyennant le paiement de la taxe prescrite, l’Office des brevets inscrit au registre et publie dans le bulletin officiel les renseignements relatifs au changement de propriétaire de la marque enregistrée, y compris à la transmission de la marque à un tiers, et envoie au(x) propriétaire(s) un avis d’inscription au registre.
4) Si la transmission de la marque à un tiers (changement de propriétaire) ne concerne pas la totalité des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée, l’Office des brevets divise l’enregistrement en lui appliquant mutatis mutandis les dispositions de l’article 20 de la présente loi et procède à un nouvel enregistrement pour les produits ou les services pour lesquels le propriétaire a changé.
5) Le contrat relatif à la transmission de la marque prend effet à l’égard des tiers à compter de la date de publication de l’avis dans le bulletin officiel de l’Office des brevets. L’ayant cause (le nouveau propriétaire de la marque) ne peut pas exercer les droits qui découlent de l’enregistrement de la marque avant l’inscription au registre du changement de propriétaire.
6) Le contrat relatif à la transmission de la marque peut être déclaré nul et non avenu si le changement de propriétaire induit ou peut induire en erreur, intentionnellement ou non, les consommateurs sur la provenance, la nature, la qualité ou d’autres caractéristiques des produits ou des services pour lesquels la marque est utilisée ou est destinée à être utilisée. Toute personne peut engager une procédure devant le tribunal régional de Riga en vue de faire prononcer la nullité du contrat.
7) Si une demande d’enregistrement d’une marque qui n’a pas encore fait l’objet d’une décision par l’Office des brevets est transmise à un tiers, l’Office des brevets, après avoir reçu une requête ainsi qu’un document attestant la transmission des droits, et moyennant le paiement de la taxe prescrite, considère le changement de déposant comme une modification de la demande au sens des dispositions pertinentes de l’article 14 de la présente loi et poursuit l’examen de cette demande pour le nouveau déposant.
8) Si la transmission de la demande d’enregistrement de la marque à un tiers (changement de déposant) ne concerne pas la totalité des produits ou des services énumérés dans la demande, l’Office des brevets divise la demande en appliquant mutatis mutandis les dispositions de l’article 15 de la présente loi et crée une nouvelle demande concernant les produits ou les services pour lesquels le déposant a changé.
Contrat de licence relatif à une marque
26. — 1) Le propriétaire de la marque peut, aux termes d’un contrat de licence, accorder à un tiers le droit d’utiliser la marque pour un, plusieurs ou la totalité des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée. En fonction du type de licence considéré (licence exclusive ou non exclusive), la personne qui transmet le droit à la marque (donneur de licence) et celle qui obtient ce droit (preneur de licence) contractent toutes les deux certains droits et obligations.
2) La licence est exclusive si le preneur de licence obtient le droit exclusif d’utiliser la marque conformément aux clauses du contrat de licence envisagées et que le donneur de licence conserve les droits qui n’ont pas été transmis au preneur de licence.
3) La licence n’est pas exclusive si, lorsqu’il accorde à un tiers le droit d’utiliser la marque, le donneur de licence se réserve le droit d’utiliser cette marque ainsi que le droit de concéder à des tiers une licence pour la même marque.
4) Le propriétaire de la marque peut invoquer le droit exclusif sur la marque à l’encontre d’un preneur de licence qui enfreint l’une des clauses du contrat de licence en ce qui concerne
— la durée de la licence; — la forme correspondant à l’enregistrement sous laquelle la marque peut être utilisée; — la liste et la nature des produits ou des services pour lesquels la licence est
octroyée; — le territoire sur lequel la marque peut être utilisée; ou — la qualité des produits fabriqués ou des services fournis par le preneur de licence.
5) Sauf dispositions contraires contenues dans le contrat de licence, la licence octroyée n’est pas cessible à des tiers, et le preneur de licence n’est pas autorisé à accorder des sous-licences.
6) Après avoir reçu une requête du propriétaire de la marque, et moyennant le paiement de la taxe prescrite, l’Office des brevets inscrit au registre les renseignements relatifs à l’octroi d’une licence pour la marque enregistrée et les publie dans le bulletin officiel en notifiant au propriétaire de la marque l’inscription faite au registre. Les renseignements relatifs à l’expiration du contrat de licence et aux modifications apportées aux clauses du contrat doivent aussi être inscrits au registre si l’Office des brevets en est avisé conformément aux procédures prescrites.
7) Le contrat de licence peut être déclaré nul et non avenu si l’usage de la marque par le preneur de licence induit en erreur, intentionnellement ou non, les consommateurs sur la provenance, la nature, la qualité ou d’autres caractéristiques des produits ou des services pour lesquels la marque est utilisée. Le donneur de licence ou toute autre personne peut engager une procédure devant le tribunal régional de Riga en vue de faire prononcer la nullité du contrat de licence.
8) La non-inscription au registre ou la non-publication des renseignements relatifs au contrat de licence conformément à l’alinéa 6) du présent article ne constitue pas un motif
d’opposition à la validité de la marque conformément aux dispositions des articles 31 ou 32 de la présente loi, ne justifie pas l’application des limitations prévues pour défaut d’usage de la marque conformément à l’alinéa 3) de l’article 23 (en pareils cas, c’est l’alinéa 6) de l’article 23 qui s’applique) et ne constitue pas non plus un motif d’opposition au droit du preneur de licence d’intervenir dans une procédure engagée par le propriétaire en cas d’atteinte à la marque en vertu des dispositions de l’alinéa 2) de l’article 28 ou d’obtenir réparation du préjudice qu’il a subi du fait de l’usage illicite de la marque faisant l’objet de la licence.
9) Ni la validité de l’enregistrement de la marque, ni l’application des dispositions de l’alinéa 6) de l’article 23 de la présente loi, ni les droits du preneur de licence visés à l’alinéa précédent du présent article ne peuvent être contestés au motif que le preneur de licence n’a pas indiqué sur les produits ou sur leur emballage, pour les services fournis, ou dans la publicité desdits produits ou services, que la marque fait l’objet d’une licence, ou qu’une telle indication n’est pas claire.
10) La transmission de la marque au sens de l’alinéa 1) de l’article 25 de la présente loi et l’octroi d’une licence au sens des alinéas 1), 2) et 3) du présent article sont sans effet sur les licences qui ont été concédées antérieurement à des tiers.
Usage illicite de la marque (atteinte à la marque)
27. — 1) Est réputé constituer un usage illicite de la marque toute atteinte au droit exclusif du propriétaire de la marque, à savoir l’usage, dans le commerce, des signes visés au point 1 ou 2 de l’alinéa 6) ou à l’alinéa 7) de l’article 4 de la présente loi sans le consentement du propriétaire de la marque, y compris l’accomplissement des actes visés à l’alinéa 8) de l’article 4.
2) Pour déterminer si l’usage d’un signe spécifique doit être considéré comme un usage illicite de la marque, doivent également être pris en considération, selon le cas d’espèce et en sus des dispositions de l’alinéa 1) du présent article, les dispositions de l’article 5 de la présente loi relatives aux limitations du droit exclusif, les dispositions de l’alinéa 3) de l’article 23 relatives aux limitations liées au défaut d’usage de la marque, ainsi que les dispositions de l’article 29 relatives à la forclusion par tolérance.
Responsabilité en cas d’usage illicite de la marque
28. — 1) Quiconque porte atteinte à la marque, dès lors que cette atteinte est prouvée, conformément aux dispositions de l’article 27 de la présente loi, engage sa responsabilité pour usage illicite de la marque. La charge de la preuve incombe en l’espèce à la partie lésée (le propriétaire de la marque ou le preneur de licence).
2) Le propriétaire de la marque (ou son ayant cause) peut engager une procédure devant le tribunal régional de Riga pour usage illicite de la marque. Le preneur de licence n’est habilité à engager une procédure distincte pour usage illicite de la marque qu’avec le consentement du propriétaire de la marque. Le consentement du propriétaire n’est pas nécessaire si le contrat de licence stipule que le preneur de licence a le droit d’engager une procédure distincte ou si le propriétaire de la marque n’agit pas lui-même alors que le preneur
de licence l’a invité par écrit à le faire. Tout preneur de licence pour la marque en question peut intervenir dans la procédure afin d’obtenir réparation du préjudice qu’il a subi du fait de l’usage illicite de la marque faisant l’objet d’une licence.
3) La personne à l’encontre de laquelle une procédure est engagée pour usage illicite de la marque ne peut pas s’y opposer au seul motif que la marque n’est pas utilisée ou qu’il devrait être mis fin à sa validité pour d’autres raisons, mais, conformément aux dispositions de l’article 31 ou 32, elle peut introduire une demande reconventionnelle en invalidation ou en déchéance de l’enregistrement de la marque. En pareils cas, l’atteinte à la marque ne peut être établie que dans la mesure où l’enregistrement de la marque n’est pas invalidé ou radié pour déchéance.
4) Si l’atteinte est prouvée, et selon sa gravité, la partie lésée peut demander au tribunal d’ordonner une ou plusieurs des mesures (sanctions) suivantes :
1. la cessation de l’usage illicite de la marque; 2. le dédommagement du préjudice découlant de l’usage illicite de la marque, y
compris du manque à gagner; 3. le recouvrement des frais et dépens, y compris les débours judiciaires prescrits par
la loi ainsi que les taxes payées au mandataire.
5) Dans son jugement, le tribunal peut ordonner des mesures visant à prévenir d’autres atteintes à la marque, notamment la destruction des produits sur lesquels est apposée la marque illicite, leur restitution, à prix coûtant, au propriétaire de la marque (son ayant cause) ou au preneur de licence s’ils en conviennent ainsi, ou leur don à des œuvres caritatives. Sur requête du propriétaire de la marque (son ayant cause) ou du preneur de licence, le tribunal peut aussi imposer les mesures prescrites par la loi pour faire droit à la requête même dans les cas où celle-ci ne revêt pas un caractère matériel (aucun dommage-intérêt n’est revendiqué).
6) La réception de la mise en garde visée à l’alinéa 3) de l’article 24 de la présente loi peut constituer un commencement de preuve pour établir la responsabilité en cas d’usage illicite de la marque et déterminer le degré de responsabilité de l’auteur de l’atteinte.
7) Lorsque l’atteinte à la marque a été commise délibérément ou avec intention de nuire, l’auteur de l’atteinte engage également sa responsabilité administrative ou pénale.
8) Nonobstant les dispositions de l’article 27 et du présent article, les procédures engagées pour atteinte à une marque enregistrée ou non enregistrée, y compris les cas prévus à l’alinéa 9) de l’article 4 de la présente loi, peuvent se fonder sur les dispositions des lois ou d’autres textes législatifs de la Lettonie relatifs à la concurrence déloyale.
9) Toute procédure pour atteinte à la marque peut être engagée dans les trois ans qui suivent la date à laquelle la partie lésée a eu connaissance, ou aurait dû avoir connaissance, de l’atteinte commise.
Forclusion par tolérance
29. — 1) Le propriétaire d’une marque antérieure (au sens de l’alinéa 2) de l’article 7) qui n’a pas contesté, dans le cadre d’une procédure administrative ou judiciaire, pendant cinq années consécutives l’usage d’une marque postérieure enregistrée en Lettonie en
connaissance de cet usage ne peut plus demander la nullité ni s’opposer à l’usage de la marque postérieure sur la base de cette marque antérieure pour les produits ou les services pour lesquels la marque postérieure a été utilisée, à moins que l’enregistrement de la marque postérieure n’ait été effectué de mauvaise foi.
2) Dans le cas visé à l’alinéa 1) du présent article, le propriétaire de la marque postérieure ne peut pas contester le droit du propriétaire de la marque antérieure même si, conformément aux dispositions de l’alinéa 1) du présent article, ce droit ne peut plus être invoqué contre la marque postérieure
Chapitre VI Fin de la validité de la marque
Radiation de l’enregistrement de la marque à l’initiative du propriétaire
(renonciation à l’enregistrement)
30. — 1) Le propriétaire de la marque peut demander la radiation de l’enregistrement de la marque avant l’expiration de sa durée de validité. Si l’Office des brevets reçoit une requête en radiation et que la taxe prescrite a été acquittée, l’enregistrement de la marque est radié à compter de la date indiquée par le propriétaire, mais au plus tôt à compter de la date de réception de la requête. L’Office des brevets porte l’inscription correspondante au registre, publie un avis dans le bulletin officiel et l’envoie au propriétaire de la marque.
2) Si la requête en radiation de l’enregistrement de la marque présentée par le propriétaire ne porte pas sur tous les produits ou services pour lesquels la marque est enregistrée, elle est considérée comme une modification apportée aux renseignements relatifs à l’enregistrement de la marque et est examinée conformément aux dispositions de l’alinéa 2) de l’article 17 de la présente loi.
3) L’Office des brevets ne procède pas à la radiation de l’enregistrement de la marque en vertu des dispositions du présent article si, pour cet enregistrement, le registre contient des renseignements concernant un ou plusieurs contrats de licence valables et que le consentement écrit des preneurs de licence respectifs en vue de la radiation n’est pas joint à la requête du propriétaire de la marque.
Invalidation de l’enregistrement de la marque
31. — 1) L’enregistrement de la marque peut être invalidé par décision judiciaire si la marque enregistrée ne satisfait pas aux conditions énoncées à l’article 3 de la présente loi ou s’il existe un des motifs d’invalidation de la marque mentionnés aux articles 6, 7, 8 ou 9 (ou s’ils continuent d’exister au moment de la procédure).
2) Si une procédure a été engagée au motif qu’il existe une marque antérieure (au sens de l’alinéa 2) de l’article 7) et que le défendeur a introduit une demande reconventionnelle en déchéance de la marque antérieure pour défaut d’usage (au sens de l’article 23), l’enregistrement de la marque ne peut être invalidé que dans la mesure où il ne peut pas être fait droit à la demande reconventionnelle.
3) Une procédure peut être engagée devant le tribunal régional de Riga conformément au présent article par quiconque est autorisé, en vertu des dispositions des alinéas 2), 3) et 4) de l’article 18 de la présente loi, à former selon le cas d’espèce une opposition à l’enregistrement de la marque. Une telle procédure peut aussi prendre la forme d’une demande reconventionnelle, y compris dans le cadre d’une action intentée pour usage illicite de la marque, pour autant que des motifs suffisants le justifient.
4) Conformément aux dispositions de l’alinéa 1) du présent article, l’enregistrement de la marque est invalidé à compter de la date à laquelle il a été effectué.
5) Si le motif d’invalidation de l’enregistrement de la marque n’existe que pour une partie des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée, l’enregistrement n’est invalidé que pour ces produits ou ces services.
6) Le tribunal doit envoyer une copie du jugement à l’Office des brevets, qui inscrit la décision au registre et publie un avis d’invalidation de la marque ou apporte les modifications correspondantes aux renseignements relatifs à l’enregistrement dans le bulletin officiel.
Déchéance de l’enregistrement de la marque
32. — 1) L’enregistrement de la marque peut être radié pour déchéance à la suite d’une décision judiciaire si, pendant une période ininterrompue de cinq années, la marque n’a pas fait l’objet d’un usage effectif (au sens de l’article 23 de la présente loi) pour les produits ou les services pour lesquels elle est enregistrée et qu’il n’existe pas de justes motifs pour le défaut d’usage.
2) La requête en déchéance de l’enregistrement de la marque visée à l’alinéa 1) du présent article n’est pas recevable si, entre l’expiration de la période de cinq ans précitée et la présentation de la requête, la marque a fait l’objet d’un commencement ou d’une reprise d’usage effectif. Si la marque est utilisée dans les trois mois qui précèdent la présentation de la requête et que les préparatifs pour le commencement ou la reprise de l’usage interviennent seulement après l’expiration de la période visée à l’article 23 de la présente loi pendant laquelle la marque n’a pas fait l’objet d’un usage effectif, cet usage n’est pas considéré comme un commencement ou une reprise de l’usage de la marque.
3) L’enregistrement de la marque peut aussi être radié pour déchéance à la suite d’une décision judiciaire si, après l’enregistrement de la marque, celle-ci est devenue, par le fait de l’activité ou de l’inactivité du propriétaire, la désignation usuelle (générique) dans le commerce d’un produit ou d’un service pour lequel elle est enregistrée.
4) L’enregistrement de la marque peut également être radié pour déchéance à la suite d’une décision judiciaire si, par suite de l’usage qui est fait de la marque après son enregistrement par le propriétaire ou avec son consentement pour les produits ou les services pour lesquels elle est enregistrée, le public peut être induit en erreur, en particulier sur la nature, la qualité ou la provenance géographique de ces produits ou de ces services.
5) Toute personne intéressée peut engager une procédure devant le tribunal régional de Riga en radiation de l’enregistrement de la marque pour déchéance conformément aux dispositions du présent article à tout moment pendant la durée de validité de la marque. Une telle procédure peut aussi prendre la forme d’une demande reconventionnelle, y compris dans
le cadre d’une action intentée pour usage illicite de la marque, pour autant que des motifs suffisants le justifient.
6) Si le motif de déchéance n’existe que pour une partie des produits ou des services pour lesquels la marque est enregistrée, l’enregistrement de la marque n’est radié que pour ces produits ou ces services.
7) Le tribunal doit indiquer, dans le jugement, la date à compter de laquelle l’enregistrement de la marque est radié pour déchéance. Si celle-ci ne correspond pas au moment où les conditions qui justifient la radiation de l’enregistrement sont apparues, l’enregistrement est radié à compter de la date à laquelle la procédure a été engagée devant le tribunal. Le tribunal doit envoyer une copie du jugement à l’Office des brevets, qui inscrit au registre la décision de radiation de l’enregistrement de la marque pour déchéance ou les modifications apportées aux renseignements relatifs à l’enregistrement à compter de la date indiquée dans le jugement et publie dans son bulletin officiel un avis correspondant.
Radiation de l’enregistrement de la marque liée à l’expiration de sa durée de validité
33. — 1) L’Office des brevets procède à la radiation de l’enregistrement de la marque si la durée de validité de celle-ci et le délai supplémentaire de six mois prévu pour le renouvellement de l’enregistrement ont expiré et que l’enregistrement n’a pas été renouvelé (la marque n’est pas réenregistrée) conformément aux procédures prescrites.
2) Les enregistrements qui n’ont pas été renouvelés sont radiés du registre à compter du jour qui suit l’expiration de la dernière période de 10 ans de validité de la marque. L’Office des brevets publie un avis correspondant dans le bulletin officiel et l’envoie au propriétaire de la marque.
Chapitre VII Marques collectives
Marques collectives et droit à la marque collective
34. — 1) Une marque collective peut consister en tout signe qui satisfait aux dispositions de la présente loi concernant les types de marques (article 3 de la présente loi) et qui est propre à distinguer les produits ou les services des membres de l’association (société) qui en est le propriétaire de ceux d’autres entreprises. Chaque entreprise qui fait partie d’une telle association (société) peut, dans le même temps, posséder ses propres marques.
2) Toute association dont l’existence n’est pas contraire à la législation de son pays d’origine et qui a été enregistrée conformément à la procédure prescrite peut, même si elle ne possède pas d’usine de fabrication ou d’entreprise commerciale, être propriétaire d’une marque collective.
3) Par dérogation aux dispositions correspondantes du point 3 de l’alinéa 1) de l’article 6 de la présente loi, peuvent être enregistrés en tant que marques collectives les signes ou indications pouvant servir, dans le commerce, à désigner la provenance géographique des
produits ou des services. Cependant, l’enregistrement d’une telle marque collective n’autorise pas le titulaire à interdire à des tiers d’utiliser dans le commerce ces signes ou indications, pour autant que cet usage soit fait conformément aux usages honnêtes en matière industrielle ou commerciale; en particulier, une telle marque collective ne peut pas être opposée à un tiers habilité à utiliser une dénomination géographique.
Usage de la marque collective et règlement d’usage
35. — 1) La marque collective est réputée satisfaire aux conditions régissant l’usage des marques au sens de l’article 23 de la présente loi si elle est utilisée d’une des manières énoncées à l’article 23 et conformément au règlement d’usage de la marque collective par au moins une des personnes habilitées à l’utiliser.
2) La marque collective ne peut pas être transmise à des tiers. Le droit d’utiliser une marque collective ne peut pas être transmis à des tiers aux termes d’un contrat de licence, sauf dispositions contraires contenues dans le règlement d’usage de la marque collective.
3) À moins que le règlement d’usage de la marque collective ne prévoie d’autres dispositions, les personnes habilitées à utiliser la marque collective ont les mêmes droits et obligations dans les procédures pour atteinte à la marque collective que les preneurs de licences en vertu des alinéas 1) et 2) de l’article 28.
4) Lors du dépôt d’une demande d’enregistrement d’une marque collective, le règlement d’usage de la marque collective, qui a été approuvé par l’autorité administrative de l’organe collectif (le déposant) ou son mandataire agréé, doit être présenté en sus des éléments et pièces visés à l’article 10 de la présente loi. Le règlement doit contenir une liste des personnes autorisées à utiliser la marque collective (indications permettant d’identifier sans erreur possible ces personnes), les conditions d’usage de la marque collective, ainsi que des renseignements relatifs au contrôle du respect de ces conditions, y compris d’éventuelles sanctions en cas d’usage contraire au règlement. Si la demande d’enregistrement porte sur une marque collective au sens de l’alinéa 3) de l’article 34, le règlement d’usage doit permettre à toute personne dont les produits ou services proviennent de l’aire géographique concernée de devenir membre de l’association qui est propriétaire de la marque collective.
5) Après la publication de l’avis d’enregistrement de la marque collective, le règlement d’usage de la marque collective doit pouvoir être consulté par toute personne.
6) Le propriétaire de la marque doit informer sans délai l’Office des brevets de toute modification apportée ultérieurement au règlement d’usage de la marque collective et acquitter la taxe prescrite. Ces modifications prennent effet à l’égard des tiers après la date de publication de l’avis de modification dans le bulletin officiel de l’Office des brevets.
Motifs supplémentaires d’invalidation de la marque collective
36. — 1) Outre les motifs d’opposition prévus à l’article 18 de la présente loi, toute personne peut, conformément aux procédures prescrites, faire opposition à l’enregistrement d’une marque collective lorsque celle-ci ne satisfait pas aux prescriptions de l’alinéa 1) de l’article 34 de la présente loi, lorsque le propriétaire de la marque ne remplit pas les
conditions prévues à l’alinéa 2) de l’article 34 concernant les propriétaires de marques collectives, ou lorsque le règlement d’usage de la marque collective n’est pas conforme aux conditions prévues à l’alinéa 4) de l’article 35 ou est contraire à l’ordre public ou aux bonnes mœurs.
2) En sus des cas prévus à l’article 31, l’enregistrement d’une marque collective peut aussi être invalidé par décision du tribunal à compter de la date d’enregistrement si la requête est fondée sur l’un des motifs visés à l’alinéa précédent du présent article.
3) En sus des cas prévus à l’article 32 de la présente loi, l’enregistrement d’une marque collective peut également être radié pour déchéance par décision du tribunal dans les cas suivants :
1. lorsque le propriétaire de la marque collective n’existe plus; 2. lorsque le propriétaire de la marque collective ne prend pas de mesures raisonnables
pour empêcher un usage contraire au règlement d’usage de la marque collective; 3. lorsque le règlement d’usage de la marque collective, compte tenu des
modifications apportées, ne satisfait plus aux prescriptions de l’alinéa 4) de l’article 35 ou que les dispositions du règlement sont contraires à l’ordre public ou aux bonnes mœurs.
4) Dans les cas prévus dans le présent article, lorsque le règlement d’usage de la marque collective est contraire aux conditions prescrites, à l’ordre public ou aux bonnes mœurs, la Chambre des recours et le tribunal n’invalident pas ou, selon le cas, ne radient pas la marque collective pour déchéance si, dans les délais qu’ils ont fixés, le propriétaire de la marque remédie aux irrégularités qui entachent le règlement d’usage.
Chapitre VIII Enregistrement international des marques
Application de la présente loi à l’enregistrement international des marques
37. — 1) Les dispositions de la présente loi, en particulier les dispositions des chapitres II et III, des articles 13, 18, 19 et de l’alinéa 1) de l’article 22 du chapitre IV, des chapitres V, VI et VII s’appliquent mutatis mutandis aux enregistrements internationaux de marques et aux marques ayant fait l’objet d’un enregistrement international pour autant que le règlement relatif à l’enregistrement international des marques ou les dispositions du présent chapitre ne prévoient pas de dispositions contraires.
2) Sur la base du règlement relatif à l’enregistrement international des marques et des dispositions de la présente loi qui sont applicables aux marques ayant fait l’objet d’un enregistrement international et qui ne sont pas contraires au règlement relatif à l’enregistrement international des marques, l’Office des brevets peut édicter des règles spéciales prescrivant de façon détaillée les actes que doivent accomplir les déposants et les propriétaires de marques, ainsi que l’Office des brevets et la Chambre des recours en ce qui concerne l’enregistrement international d’une marque et la validité de cet enregistrement.
3) Le dépôt d’une demande d’enregistrement international d’une marque, l’enregistrement et l’accomplissement d’autres actes liés à l’enregistrement international donnent lieu au paiement des taxes prévues au barème, conformément aux procédures prescrites par le règlement relatif à l’enregistrement international des marques et par les lois et autres textes législatifs de la Lettonie.
Actes accomplis par l’Office des brevets en liaison avec une demande
d’enregistrement international (enregistrements)
38. — 1) Le dépôt d’une demande d’enregistrement international d’une marque et l’enregistrement international d’une marque dont le pays d’origine, au sens du règlement relatif à l’enregistrement international, est la Lettonie, ainsi que l’extension territoriale postérieure de protection pour un tel enregistrement international doivent être effectués par l’intermédiaire de l’Office des brevets.
2) L’enregistrement international peut aussi être modifié, renouvelé (réenregistrement pour une nouvelle période de validité) ou radié à l’initiative du titulaire (renonciation à l’enregistrement) par l’intermédiaire de l’Office des brevets si le pays du propriétaire de la marque (au sens du règlement relatif à l’enregistrement international des marques) est la Lettonie.
Validité d’un enregistrement international en Lettonie
39. — 1) L’enregistrement international d’une marque dont la protection a été étendue, conformément à la procédure prescrite, à la Lettonie a les mêmes effets que si la marque avait été inscrite au registre conformément aux procédures prévues par la présente loi (enregistrée auprès de l’Office des brevets selon la procédure nationale).
2) L’enregistrement international d’une marque est réputé ne pas avoir produit d’effets si la protection a été refusée en Lettonie, conformément aux procédures prescrites, à la marque en question.
3) La priorité d’une marque ayant fait l’objet d’un enregistrement international en Lettonie est déterminée d’après la date à laquelle la marque a fait l’objet d’un enregistrement international dont la protection s’étend à la Lettonie, mais, lorsqu’un droit de priorité a été accordé à la marque, conformément à la procédure internationale d’enregistrement, à compter de la date du dépôt antérieur, elle est déterminée d’après cette date. Si la protection résultant de l’enregistrement international d’une marque a été étendue à la Lettonie postérieurement à l’enregistrement international, la priorité est déterminée d’après la date à laquelle la validité de ladite marque a été étendue à la Lettonie. Si un enregistrement international qui a pris effet en Lettonie remplace, sur requête du titulaire et conformément au règlement relatif à l’enregistrement international des marques, un enregistrement de la même marque effectué antérieurement auprès de l’Office des brevets, la date de dépôt et la date de priorité de cet enregistrement antérieur, effectué selon la procédure nationale, sont attribuées à la marque faisant l’objet d’un enregistrement international pour déterminer sa priorité.
4) L’Office des brevets procède à un examen de la marque ayant fait l’objet d’un enregistrement international pour vérifier si elle satisfait aux conditions prévues par les
articles 6 et 8 de la présente loi. Dans le cas d’une marque collective, il vérifie également si le règlement d’usage de la marque collective, qui doit être conforme aux dispositions de l’alinéa 4) de l’article 35, a été joint au certificat d’enregistrement.
5) Toute opposition à l’octroi de la protection découlant d’un enregistrement international en Lettonie, conformément à l’article 18 de la présente loi, doit être formée dans les quatre mois qui suivent la date de publication d’un avis d’enregistrement de la marque pour la Lettonie (extension au territoire de la Lettonie) dans le bulletin officiel d’enregistrement international des marques.
6) S’il est établi, à l’issue de l’examen, qu’une marque ayant fait l’objet d’un enregistrement international ne satisfait pas aux conditions prévues à l’alinéa 4) du présent article, ou si une opposition a été formée à l’encontre d’un tel enregistrement, l’Office des brevets signifie au Bureau international, dans les délais et conformément aux procédures prévues par le règlement relatif à l’enregistrement international des marques, que cet enregistrement international particulier a été refusé (refus initial). Le titulaire de l’enregistrement international peut, dans un délai de trois mois à compter de la date à laquelle il a reçu ce refus, former un recours (réponse à l’opposition) contre cette décision conformément à l’alinéa 8) de l’article 13 de la présente loi.
7) Les recours et les oppositions formés auprès de la Chambre des recours sont examinés conformément aux dispositions des articles 18 et 19 de la présente loi et, dans le cas d’une marque collective, conformément également aux dispositions de l’alinéa 1) de l’article 36, pour autant qu’aucune disposition du règlement relatif à l’enregistrement international des marques ne s’y oppose.
8) L’Office des brevets notifie au Bureau international, conformément aux procédures prescrites, toutes les décisions rendues par la Chambre des recours et les décisions judiciaires qui ont pris effet et en vertu desquelles l’enregistrement international d’une marque a été invalidé ou radié pour déchéance, en totalité ou en partie, ou en vertu desquelles le refus initial d’enregistrement international a été annulé (modifié).
Chapitre IX Indications de provenance géographique
Dispositions générales relatives aux indications de provenance géographique
40. — 1) Les indications de provenance géographique sont protégées, conformément aux dispositions du présent chapitre, sans enregistrement.
2) En vertu des dispositions des traités internationaux auxquels la Lettonie est partie, des mesures de protection spéciales peuvent être prescrites pour des types particuliers d’indications de provenance géographique ou pour une liste déterminée d’indications de provenance géographique.
3) Ne sont pas considérés comme des indications de provenance géographique au sens de la présente loi et ne sont pas protégés les dénominations et signes géographiques ou les indications de caractère géographique qui ne sont pas perçus par les consommateurs et les
milieux commerciaux comme ayant un lien avec la provenance spécifique des produits ou des services, ainsi que les désignations qui, bien qu’elles correspondent à la définition d’une indication de provenance géographique, ont perdu leur sens primitif sur le territoire de la Lettonie et sont devenues des dénominations génériques pour certains types de produits ou de services.
Étendue de la protection juridique des indications de provenance géographique
41. — 1) Une indication de provenance géographique ou toute autre dénomination ou désignation géographique, ou autre signe similaire, fausse ne peut pas être utilisée dans le commerce si son utilisation est susceptible d’induire les consommateurs en erreur sur la provenance géographique des produits ou des services.
2) Si les produits ou les services qui sont habituellement assortis d’une indication de provenance géographique possèdent, dans l’esprit des consommateurs et des milieux commerciaux, une qualité particulière ou des caractéristiques spéciales, l’utilisation de cette indication de provenance géographique dans le commerce n’est autorisée que pour des produits ou des services de cette origine et que si ces derniers présentent ces qualités ou caractéristiques.
3) Si une indication de provenance géographique est notoire et jouit d’une renommée particulière parmi les consommateurs ou dans les milieux commerciaux concernés, l’utilisation dans le commerce de cette indication de provenance géographique, ou d’un signe similaire, pour des produits ou des services d’une autre provenance n’est pas autorisée, même s’il n’existe aucun risque d’induire les consommateurs en erreur quant à la provenance géographique, dans la mesure où une telle utilisation pourrait permettre de tirer indûment profit de la renommée ou du caractère distinctif de l’indication de provenance géographique ou risquerait de lui porter préjudice.
Critères permettant de déterminer la provenance des produits ou des services
42. — 1) Aux fins de l’application des dispositions du présent chapitre,
1. la provenance des produits est déterminée d’après le lieu de fabrication ou d’après la provenance des principales matières premières ou des principaux composants de ces produits;
2. la provenance des services est déterminée d’après l’adresse, telle qu’elle est inscrite au registre du commerce, des personnes qui fournissent les services ou d’après la nationalité ou le domicile des personnes physiques qui exercent un contrôle effectif sur les activités commerciales ou qui assurent la direction de l’entreprise.
2) Les critères d’évaluation sont choisis au cas par cas en fonction de leur incidence sur la renommée des produits ou des services visés; compte tenu de cette renommée et de la perception des consommateurs, les indications de provenance géographique de caractère local et régional peuvent être considérées comme authentiques si, s’agissant de la provenance des produits ou des services, elles sont jugées authentiques pour une région plus grande ou pour le pays dans son ensemble.
Moyens de garantir la protection juridique des indications de provenance géographique
43. — 1) L’utilisation dans le commerce de signes contraires aux dispositions de l’article 41 de la présente loi est réputée constituer un acte de concurrence déloyale et est passible des sanctions prévues dans les textes législatifs sur la concurrence déloyale et d’autres textes législatifs.
2) Toute personne intéressée, y compris les associations professionnelles et les associations de fabricants, de commerçants ou de prestataires de services dont les statuts prévoient la défense des intérêts économiques des membres, ainsi que les organisations et autorités ayant pour objet, en vertu de leurs statuts, de protéger les consommateurs, peuvent intenter une action auprès du tribunal régional de Riga en vue de faire cesser l’utilisation illicite d’une indication de provenance géographique.
Dispositions transitoires
1. La loi sur les marques (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes Ziņot ājs, 1993, no 12/13) est abrogée à compter de l’entrée en vigueur de la présente loi.
2. Pour les marques ayant fait l’objet d’une demande d’enregistrement auprès de l’Office des brevets ou dont l’enregistrement international a pris effet en Lettonie avant l’entrée en vigueur de la présente loi, ce sont les procédures d’enregistrement et les conditions régissant l’enregistrement des marques qui étaient en vigueur à la date à laquelle la demande d’enregistrement de la marque a été déposée ou à laquelle l’enregistrement international de la marque a pris effet en Lettonie qui sont applicables.
3. Les motifs d’invalidation de la marque visés à l’alinéa 2) de l’article 6 et à l’alinéa 4) de l’article 9 de la présente loi sont applicables à toute marque, quelle que soit la date à laquelle la demande d’enregistrement de la marque a été déposée, ou à laquelle la protection résultant de l’enregistrement international de la marque a été étendue à la Lettonie. ______________
* Titre letton : Par preèu zîmçm un ìeogrâfiskâs izcelsmes norâdçm. Entrée en vigueur : 15 juillet 1999. Source : communication des autorités lettones. Note : traduction établie par le Bureau international de l’OMPI à partir de la traduction anglaise communiquée
par les autorités lettones.
** Ajoutée par le Bureau international de l’OMPI.